„Stiprā ģimenē parājas, pasmejas, bet vienalga viens otru mīl!” Psihoterapeita Baula ieteikumi, kā kovida strīdus pārvērst savstarpējā sapratnē
0
Kovida pandēmija ir skaļākais virsraksts ziņu portālos, biežs temats pie vakariņu galda un nereti arī strīda iemesls draugu lokā. Vakcīnas piekritēji, uzspiedēji, antivakseri – šie vārdi tiek cildināti it kā sašķeļot sabiedrību dažādās komandās, bet psihoterapeits Ivars Bauls atklāj, ka vakcīna patiesībā nav strīda vaininieks, svarīgākās ir iemesls, kas aiz tās slēpjas.
Vienam tas var būt pazaudēt darbs, citam uztraukums par bērna izglītību vai nospiestības un izolācijas sajūta. Bauls dod vērtīgus padomus, kā šajā viedokļu vētras laikā atvērt prātu veselīgai diskusijai un sirdi ģimenei un tuvākajiem, lai strīdi pārvēršas par atklātu sarunu un izpratni tuvinieku vidū.
„Šķelšanos gan sabiedrībā, gan ģimenē rada ne tikai pandēmija, tas var būt jebkurš ļoti spēcīga emocionāla saspīlējuma brīdis, kad mēs saskaramies ar šādiem notikumiem, mūsos atdzīvojas dažāda veida saturs, ko ikdienā, kad esam atpūtušies un mierīgi, nejūtam,” Bauls skaidro.
Turpretī lielas krīzes atrauj vaļā lielas slūžas visām mūsu emocijām – redzamākas kļūst dusmas, bailes un agresija, tāpēc jārēķinās, ka šādos brīžos mūsu tuvinieki šādas emocijas var izjust. „Pemēram, kāds pandēmijas ierobežojumu dēļ nav apprecējies un varbūt sieva šobrīd dzīvo citā valstī. Visticamāk, ka topošais vīrs ienīst to valsti, kuras ierobežojumu dēļ, lidojums pie mīļotās bija atcelts.
Kāds pazaudējis darbu, viņam ir milzīgs naids un viņš piedalīsies jebkurā piketā, ja vien netiks saprasts līdz tam un emocionāli pieņemts. Uzlabojumi notiek vien tad, kad kāds saprot un pasaka – „Tu esi dusmīgs, es saprotu tevi, es tavā vietā arī būtu dusmīgs!” Tad, kad tuvinieks, cilvēka uzticības persona atveras otram, cilvēkam kļūst vieglāk.
Nereti pilnīgi pretēji viedokļi atrodami arī vienā ģimenē. Kā šajā laikā satuvināties vienam ar otru, nevis nosodīt vai šķelties? „Jāsaprot, ka ģimenē starp tuviem cilvēkiem galvenais ir mīlestība un pieņemšana. Uz to viss balstās, ne uz vienādiem uzskatiem, ja ģimenē viss balstās uz uzskatiem, tad ģimenes pastāvētu vien trīs gadus, jo mums visiem uzskati ar laiku mainās,” viņš norāda.
Izejot no mīlestības un tuvības, mums ir jāskatās arī uz otra cilvēka viedokli, jāpajautā otram, ko viņam nozīmē šis viedoklis. Ja kāds inteliģents cilvēks pieņēmis mums pretēju viedokli, viņam ir jāpajautā, ko konkrētā situācija viņam ir nodarījusi. „Kad ģimenes vidū kāds virspusēji spriedelē par to, kā vajadzētu visiem justies, tad pretēji domājošs cilvēks jūtas ne tikai aizmirsts sabiedrībā, bet arī ģimenē un tad arī notiek šķelšanās.
Ja mamma nevēlas vakcinēties, tad prātīgākais ir nevis uzspiest rīkoties pretēji, bet izskaidrot, ka bērns vēlas, lai vecāks potējas, jo viņš mammu ļoti mīl un uztraucas par viņu. Mīlestība jau nekur nepazudīs arī tad, ja mamma nevakcinēties, bet bērnam ir sāpīgi redzēt mammas nostāju, viņš varbūt zina cilvēkus, kuriem vīruss laupījis dzīvību un viņa sarunas pamatā ir mīlestība un rūpes par tuvākajiem cilvēkiem. Šāda atklāta saruna var likt saprasties daudz labāk,” Bauls min piemēru un atgādina, ka nevis viedoklis ir svarīgākais, bet tuvinieks.
Mums kā sabiedrībai nekādi nepalīdzētu sadalīt cilvēkus 50 līdzīgi domājošās grupās un definēt, kā nu kurš redz pasauli. „Es vairāk fokusējos uz tuvāk attiecībām ģimenē, tik, cik cilvēku, tik arī būs atšķirīgas pieredzes. Ja tuvi cilvēki sanāk kopā un atklāj šīs pieredzes, kāds, pateicoties ārstiem, uzveicis smagu slimību, tāpēc tic medicīnai, otrs varbūt padomju laikos, ļoti vispārinot, nevarēja saņemt labāko palīdzību un tāpēc netic valstij vispār – tas parāda katra cilvēka pieredzi, par to nevajag strīdēties.
Sadzīviska saruna nedrīkst apstāties uz objekta, par ko šī runa ir, sarunai jāvirzās uz nozīmēm, ko šis objekts izsaka vienam vai otram. Piemēram, kādam ledenes ir gardākais bērnības našķis, otram atmiņas par sabojātiem zobiem un sāpes zobārsta krēslā. Kamēr šie divi cilvēki strīdēsies par ledenēm, nekāda patiesība netiks atklāta,” psihoterapeits min piemēru.
Dzīvotspējīga ir tāda ģimene, kurā katrs domā kaut ko radikāli atšķirīgu, sanāk pie galda, pasmejas, parājas, bet vienalga viens otru mīl. Bauls aicina vienmēr pajautāt – kāpēc šis cilvēks dara to, ko viņš dara? „Mēs nerunājam par ekstrēmistiem, kuri apzināti saviļņo sabiedrību, lai nopelnītu naudu, tas ir kaut kas cits, es runāju par cilvēku, kurš ir atklāts, taisnprātīgs kaut kādās idejās, kas mums šķiet pilnīgi aplamas. Tad cīnīties par ideju ir postoši gan mums, gan tam cilvēkam.
Vienmēr ir jājautā – kas ir šis cilvēks? Kāda nozīme ir aiz tā, ko viņš dara? Reizēm mēs nonāksim tik tālu, ka tas cilvēks ir zaudējis pašcieņu, viņš jūtas sagrauts, protests ir vienīgais veids, kā atgūt pašcieņu. Atbildot uz šiem jautājumiem mums pašiem otru ir vieglāk saprast. Ja mēs esam dusmīgi un vienkārši gribam kašķēties, tad arī cepure ir labs iemesls, lai sistu kādam, kā bija tajā anekdotē. Mums pašiem jābūt godīgiem savā attieksmē pret pasauli.
Vai mēs cilvēkus gribam saprast vai nē? Paradoksāli ir tas, ka cilvēkus dažreiz ļoti sanikno pati ideja, ka otram lieta, kas mums nozīmē vienu, citam pavisam ko citu,” pieredzē dalās Bauls.
Psihoterapeits iepazīstina ar interpratīvi fenomenoloģisku analīzi, kas ir oficiāli atzīta kvalitatīvās pētniecības metode un palīdzētu izprast, kāpēc mūsu uzskati ir tik atšķirīgi. Tajā tiek pētīta cilvēka pieredze tiešā veidā – ko viņam nozīmē lietas, konkrēta situācija.
„Mēs nerunājam vienkārši par asociācijām, tad jau tas būtu ļoti vienkārši – vienam putni asociējas ar brīvību, otram par vistām krātiņos, bet tas ir kaut kas vairāk – tie ir pieredzes ķieģelīši, uz ko balstās dzīves sajūta. Tas nav tik vienkārši, tāpēc jau tik grūti ir pieņemt otra viedokli un mīlestība ir veids, kas spēj šos dziļās pieredzes ķieģelīšus maigi un uzmanīgi otrā cilvēkā palīdzēt pārkārtot. Ar varu iekšējo pieredzi otrā cilvēkā nav iespējams pārkārtot!”
