Vajadzīgi airētāji, nevis šūpotāji. Austrumu slimnīcas vadītājs par to, kas nav izdevies 0
Apritējuši septiņi mēneši, kopš Imants Paeglītis vada lielāko valsts slimnīcu. Kas šajā laikā paveikts pacientu un mediķu labā?
Jums ir uzticēts vest ārā lielāko valsts slimnīcu no parādu jūga, saņemot pieklājīgu algu. Vai tas izdodas?
I. Paeglītis: Situācija nav tik laba, kā es vēlētos, jo ieņēmumi nepildās tādā apjomā, kā tas bija plānots, slēdzot līgumu ar Nacionālo veselības dienestu.
Kuras pozīcijas ir pievīlušas?
Diezgan liela neizpilde ir ambulatorajā sadaļā – pirmajā pusgadā bija saplānots daudz vairāk izmeklējumu un konsultāciju, nekā ir faktiski. Esam konstatējuši pakalpojumus, ko mēs nespēsim sniegt sākotnēji plānotajā apjomā. Taču ir arī daudz tādu pakalpojumu, ko varam sniegt vairāk, nekā plānots, un kam ir arī pieprasījums. Lai to sabalansētu, ar RAKUS klīniku un centru vadītājiem esam izveidojuši individuālus klīniku plānus darbam līdz gada beigām.
Tad jau iznāk tā, ka valsts spēj nodrošināt pietiekami daudz kvotu, bet slimnīca nespēj visas paņemt?
Tiesa, valsts kvotu daudzviet šodien netrūkst, bet trūkst ārstu un ir ļoti vājš slimnīcas medicīnisko iekārtu resurss. Slimnīca gribētu veikt vairāk izmeklējumu, bet to liedz novecojusi aparatūra, kas ilgstoši nav atjaunota. Turklāt tā ik pa brīdim iziet no ierindas. Tad iestājas dīkstāve un cieš pacients, jo izmeklēšanu esam spiesti pārcelt uz citu dienu. Šīs lietas mēs šobrīd mēģinām risināt.
Kuru speciālistu trūkst visvairāk?
Piemēram, reimatologu un anesteziologu, bet šī nav tikai mūsu slimnīcas, bet ir gandrīz visu valsts un pašvaldību ārstniecības iestāžu problēma. Būtu ideāli, ja visās medicīnas jomās būtu pieejams vairāk speciālistu.
Vai nav tā, ka ārstus arvien vairāk pārpērk reģionālās slimnīcas, kur viņi diennakti dežūrē, pieņem ambulatori, jo par šo darbu viņiem maksā krietni vairāk nekā universitātes slimnīcās?
Jā, tā ir tiesa. Ne tikai reģionālās slimnīcas maksā krietni lielākas algas, lai piesaistītu trūkstošos speciālistus, bet to dara arī privātās medicīnas iestādes. Šis apburtais loks noved pie tā, ka, lai cik lielas algas mēs maksātu, reģionālās slimnīcas tik un tā būs spiestas maksāt vairāk, lai dabūtu pie sevis ārstus. Tā kā runa ir par diviem trim speciālistiem, šīs slimnīcas to var atļauties, savukārt universitātes slimnīcai nav naudas, lai maksātu tik lielas algas visiem ārstiem.
Preses konferencē jūs solījāt, ka jūsu vadītajā slimnīcā minimālie griesti algai par ārsta darba slodzi būšot augstāki, nekā valsts noteikusi, proti, nevis virs 800 eiro, bet gan virs 900 eiro. Lai gan abos gadījumos tas ir nožēlojami maz, bet tomēr – vai ir izdevies šo solījumu izpildīt? Cik liela caurmērā šobrīd ir ārsta alga lielākajā valsts slimnīcā?
Atalgojuma sistēma ir ļoti sarežģīta. Janvārī, kad sāku vadīt universitātes slimnīcu, man neizdevās veikt būtiskas izmaiņas atalgojuma sistēmā, jo jau janvārī bija jāsāk maksāt lielākas algas, kam valsts bija piešķīrusi finansējumu. Tās palielinājām par 20 līdz 30 procentiem. Būtībā šo palielinājumu vajadzēja izmantot kā iespēju atalgojuma sistēmas pārkārtošanai. Diemžēl iepriekš tas nebija paredzēts, tāpēc janvārī mēs paspējām veikt ļoti minimālas pārmaiņas.
Vairāk raudzījos tajā virzienā, lai samazinātu piemaksu apjomu, kas bija 40 procenti, un palielinātu pamatalgu, kas veidoja 60 procentus. Šīs pārmaiņas palīdzētu vairāk piesaistīt jaunos ārstus, kuriem piemaksu apjoms ir niecīgs.
Samaksas sistēma ir ļoti atšķirīga, tāpēc no 2019. gada janvāra plānojam to kardināli mainīt. Šobrīd visiem ārstiem tiek maksāta vienāda pamatalga – 946 eiro – neatkarīgi no tā, kādā specialitātē ārsts strādā un kāda ir viņa pieredze. Tas nav pareizi, tāpēc grasāmies ieviest jaunu atalgojuma sistēmu, nosakot, ka ārstiem atkarībā no kvalifikācijas, darba sarežģītības un pieredzes būs trīs līmeņu dalījums un no tā būs atkarīga pamatalga. Man šķiet, ka tā ir diezgan ačgārna sistēma, ka augsti kvalificētais ārsts, lai nopelnītu, ir spiests dzīties pēc piemaksām, kaut gan viņam tajā pašā laikā būtu jāvelta lielāka uzmanība tieši jauno ārstu apmācībai. Šīs pārmaiņas būs ļoti sensitīvas un grūtas, jo katram ir savs viedoklis. Tomēr klīniku vadītāji ir vienisprātis ar slimnīcas vadību, ka ir jābūt ārstu gradācijai.
Sarežģītākajā specialitātē ķirurģijā strādājošajiem ārstiem aptuvenā mēnešalga ir 2,5 tūkstoši eiro pirms nodokļu nomaksas. Pirms dažām nedēļām biju Igaunijā un uzzināju, ka tik lielu naudas summu tur saņem jaunie ārsti. Laikam gan nespēsim to Igauniju vēl ilgi panākt, jo Veselības ministrija sola nākamgad ārstu algu palielināt tikai par 20 procentiem un vēl jau nav zināms, vai tas izdosies. Bet tas jau nav tik maz, kaut gan noteikti vajadzētu vēl vairāk. Jāatzīst, ka algas paaugstinājums šogad bija ļoti svētīgs tieši vidējam medicīnas personālam.
Algas pielikums tik un tā neizslēdz iespēju izspiest naudu no pacientiem.
Rīgas Austrumu slimnīcas radiologi vēl pirms tam, kad jūs ķērāties pie vadības stūres, nokļuva zem KNAB lupas un tagad sēž uz apsūdzēto sola. Vai tas ir devis kādu mācību, vai esat pārliecināts, ka izspiešana jūsu vadītajā slimnīcā ir likvidēta?
Tas lielā mērā ir atkarīgs no katra ārsta godaprāta. Mūsu uzdevums ir panākt ar organizatoriskiem līdzekļiem, ka pacients nebūtu gatavs maksāt par to, lai viņu apkalpo ātrāk un lai pakalpojums būtu pieejamāks un kvalitatīvāks. Ja mēs to spētu izslēgt, tad tas būtu liels solis panākumu virzienā.
Bet jūs teicāt, ka medicīniskās iekārtas bieži iziet no ierindas, pacientiem gaidīšanas laiks pieaug, un tie taču ir naudas izspiešanu vistiešāk veicinošie faktori, vai ne?
Patlaban slimnīcas vadība kopā ar Veselības ministriju mazina rindas, nomainot un paplašinot medicīniskās aparatūras klāstu. Ministrija ir piešķīrusi slimnīcai naudu trim jaunām starošanas iekārtām – patlaban strādā piecas šādas iekārtas un trīs mēs šogad nomainīsim. Nākamais lielākais iepirkums būs jauns angeogrāfs, un šobrīd notiek sarunas par papildu finansējuma piešķiršanu magnētiskās rezonanses aparātam ar lielu izšķiršanas spēju, kā arī trim datortomogrāfijas iekārtām. Tās mēs ļoti gaidām, jo pašreizējās datortomogrāfijas iekārtas bieži iziet no ierindas.
Ņemot vērā ilgstošos slimnīcas zaudējumus, skaidrs, ka mums pašiem nav brīvo līdzekļu investīcijām, lai iekārtas nopirktu. Vienīgais veids ir tās iegādāties nomā. Tādā veidā mēs esam tikuši pie trīspadsmit jauniem ultrasonogrāfiem.
Vai būs speciālisti, kas strādās ar šīm iekārtām?
Kopumā medicīnisko iekārtu skaits netiks palielināts – tie ārsti, kas ar tām strādāja, turpinās to darīt. Slimnīcā ir augsti kvalificēti radiologi, un šajā jomā mēs nesaskatām problēmas.
Ceru, ka pacientu neapmierinātība noplaks. Viņus jau var saprast – ja ir gaidīti divi trīs mēneši, lai izmeklētos, bet dienu iepriekš piezvana, lai paziņotu, ka diemžēl aparāts ir salūzis, tad var negaidīt pozitīvu attieksmi pret veselības aprūpes sistēmu.
Vai RAKUS notiek kādi pārkārtojumi, lai neatkārtotos tā “Latvijas Avīzē” aprakstītā traģēdija, kas notika ar Sigitu Pulku, kuru aizveda uz jūsu vadītās slimnīcas sastāvdaļu Infektoloģijas centru, kur nebija neviena ķirurga, kas viņu izmeklētu?
Pēc šā nelaimīgā gadījuma slimnīcas ārstniecības padome nonāca pie secinājuma, ka neatliekamo pacientu uzņemšanai būtu jānotiek tikai Gaiļezera slimnīcā un tikai pēc tam, kad pacienti apskatīti un veikti nepieciešamie izmeklējumi, viņus drīkstētu sadalīt pa stacionāriem. Jau ir dots konkrēts uzdevums Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājam Aleksejam Višņakovam izstrādāt plānu, kādā veidā mēs veiksim šos pārkārtojumus. Pat negaidot to, jau ir sperti pirmie soļi – tuvākajā laikā mēs panāksim, ka RAKUS visas uzņemšanas nodaļas – arī Latvijas Onkoloģijas centrā un Biķernieku slimnīcā – strādās pēc vienādiem principiem.
Vai pacienti jums sūdzas par slikti veiktu ārstniecību?
Jā, sūdzas un nereti tieši manā e–pastā. Izvērtējam, vai sūdzība ir objektīva un balstīta uz faktiem. Pēdējā informācija, ko izskatījām, bija no kādas pacientes, kurai ir onkoloģiska saslimšana un kurai bija nepieciešama ķīmijterapija. Viņai bija pamatoti pārmetumi par organizatorisko procesu, kā arī darbinieku attieksmi Latvijas Onkoloģijas centra uzņemšanas nodaļā. Jau ilgstoši nestrādājot numuriņu sistēma, arī darbinieki izturoties ne pārāk laipni pret pacientiem, un pastāv vēl citas sīkas lietas, ko varētu mainīt bez lielām investīcijām.
Uzaicināju uz sarunu atbildīgās personas, un izrādījās, ka patiešām ir ne mazums lietu, ko var izdarīt bez lieliem naudas ieguldījumiem. Tāpēc saku paldies ikvienam pacientam, kurš uzdrošinās paust savu viedokli. Vēža slimnieki nereti nav gatavi skaļi runāt par savu pieredzi, un tāpēc slimnīcas administrācija reti uzzina, kā pacients jūtas, apmeklējot Onkoloģijas centru.
Nākamgad RAKUS gaidāmi vērienīgi rekonstrukcijas darbi. Runā, ka tikšot slēgta puse no slimnieku gultām.
Nākamā gada martā plānojam sākt rekonstrukciju pusei no Gaiļezera slimnīcas stacionāra, jo ārstniecības iestāde nav rekonstruēta kopš uzbūvēšanas brīža. Pēc tam iespēju robežās plānosim rekonstrukciju otrai pusei. Tā ir jāpabeidz līdz 2022. gada 31. decembrim, un šim nolūkam ir piešķirti 17 miljoni eiro, no kuriem lielākā daļa ir Eiropas Reģionālā attīstības fonda finansējums.
Sabalansēt ārstniecību un remontdarbus ir diezgan sarežģīti.
Pēdējā pusgadā mēs esam izstrādājuši plānu, kāda būs slimnīcas loģistika tajā brīdī, kad sāksies remonts. Par šo jautājumu esam gari un plaši diskutējuši ar klīniku un nodaļu vadītājiem. Katram ir savs viedoklis, un vienoties nav vienkārši. Tomēr gultu samazinājums nav tik liels, kā sākotnēji tika lemts.
No visos stacionāros kopā pieejamām 2307 gultām to skaits tiks samazināts par 237, un tas nav dramatisks samazinājums. Ir pieņemts lēmums Iekšķīgo slimību klīniku pārvietot uz Onkoloģijas centru, bet paliatīvās aprūpes nodaļu – uz Biķernieku slimnīcu, kur šim nolūkam tiks veikts remonts.
Iekšķīgo slimību klīnikas nodaļās un arī citās nodaļās ir daudz ilgstoši guļošu pacientu, kurus mums nav kur pārvietot, kad viņiem ir beigusies aktīvā ārstniecības fāze. Vislielākā problēma ir tieši ar rīdziniekiem. Patlaban notiek sarunas ar Rīgas 1. slimnīcu, kā arī ar Rīgas domes Labklājības departamentu, un mums ir apsolīts, ka tiks rasts šai problēmai kāds risinājums. Šis jautājums ir jāatrisina līdz martam, kad sāksies vērienīgi remontdarbi.
Līdz rekonstrukcijai ir paredzēts kosmētiskais remonts Gaiļezera slimnīcas devītajā korpusā, kur atrodas ķirurģijas nodaļas. Tur daudzviet vēl ir padomju laika linolejs, kas saplīsis, flīzes, kas krīt nost no sienām, tualetes podi no tiem laikiem… Vismaz tiks izdarīts kaut kas, lai cilvēkiem būtu tur patīkamāk uzturēties.
Dīvaini to dzirdēt, ja zinām, ka “Gaiļezerā” pirms divarpus gadiem atklāja dārgu Baltijā lielāko operāciju bloku, bet tajā pašā laikā krīt uz grīdas padomju laika flīzes. Turklāt operāciju bloks līdz pat šim brīdim nav noslogots – no 22 zālēm sešas stāv tukšas.
Tas, ka ir tapis jauns operāciju bloks, ir tikai apsveicami – tā iekārtojums atbilst Eiropas līmenim. Cits jautājums ir par operāciju zāļu daudzumu. Nav jau nekāds noslēpums, ka šis bloks bija plānots ar tādu apjomu, lai tur notiktu ne tikai Gaiļezera slimnīcā, bet arī Onkoloģijas centrā veiktās operācijas. Diemžēl tas nav izdevies. Mēs noteikti šo jautājumu sakārtosim tad, kad tiks pabeigti vērienīgie remontdarbi. Bet tuvākajā laikā panāksim vismaz to, lai vienāda profila ķirurģija strādātu pēc vienotiem darbības principiem jeb standartiem un lai izveidotos sadarbība starp Onkoloģijas centra un “Gaiļezera” vispārējās ķirurģijas klīnikas ārstiem. Ja operāciju bloks būtu būvēts tikai Gaiļezera slimnīcai, tad tas ir par lielu, bet, ja arī Onkoloģijas centram, tad 22 zāles nav par daudz.
Kā jūs slimnīcā risināt personu datu aizsardzības jautājumu? Vai Briselē pieņemtā datu aizsardzības regula, ko Latvijā lieto kopš maija beigām, apgrūtina jūsu darbu?
Mēs neesam izņēmums, un lielas problēmas ir arī mums, galvenokārt informācijas nodošanā. Personu datu aizsardzība iespēju robežās tika ievērota arī pirms regulas, taču tagad tiek solīti lieli naudas sodi par regulas pārkāpšanu. Daudzas ārstniecības iestādes, arī mēs, brīžam kaut ko pārspīlē savās prasībās, baidoties no sodiem un līdz galam neizprotot, kā būtu jāinterpretē viena vai otra norma. Ceru, ka ar laiku viss sakārtosies un visiem būs skaidrs, kā ir jārīkojas.
Patlaban lielas problēmas rada tas, ka mēs nedrīkstam vairs sūtīt laboratorisko izmeklējumu rezultātus uz pacienta e–pastu. Pat tad, ja cilvēks iedod sava e–pasta adresi, jo, lūk, ir bažas, ka, manuāli ievadot slimnieka e–pastu, mēs varam kļūdīties ar adresi un izmeklējumu aizsūtīt kādam citam. Patlaban mēs veidojam iespēju, lai ikviens, izmantojot speciālu portālu internetā, 30 dienu laikā bez maksas var piekļūt saviem izmeklējumiem, līdzīgi kā tas ir privātajās laboratorijās. Bet, lai to nodrošinātu, ir nepieciešami pārkārtojumi informatīvajās sistēmās, kas prasa finansiālus ieguldījumus. Kamēr tas nav īstenots, izmeklējumu rezutātus drīkst izsniegt tikai personīgi tam, kuram tie ir veikti. Tiesa, vienmēr pastāv iespēja, ka ikviens tajā brīdī, kad nodod analīzes vai veic izmeklējumu, drīkst norādīt, kura persona pēc tām ieradīsies. Bet es ļoti ceru, ka tuvāko nedēļu laikā varēs izmantot piekļuvi interneta portālam, lai saņemtu savu analīžu rezultātus.
Ko jūs, būdams slimnīcas vadītājs šos septiņus mēnešus, iepriekš neparedzējāt? Vai ir kas tāds, kas jums rada pārsteigumu?
Esmu pārsteigts par tik ļoti lielu dokumentu apriti jeb birokrātiju. Man šķita, ka manā iepriekšējā darbavietā Ceļu satiksmes drošības direkcijā bija daudz papīru, bet šeit to ir vēl vairāk. Tāpēc ikdienā ļoti daudz laika jāpatērē dažādu dokumentu izskatīšanai. Cenšos samazināt birokrātiju. Pirms manis bija tā iekārtots, ka gandrīz visus jautājumus izskatīja un lēmumu pieņēma tikai un vienīgi valdes priekšsēdētājs, nedeleģējot uzdevumus zemāk stāvošajiem – direktoriem, klīniku, nodaļu vadītājiem utt. Slimnīcas vadītājs personīgi izskatīja visus ienākošos dokumentus un katram no tiem deva rezolūciju. Cenšos mainīt šo situāciju, atbildību deleģējot arī citiem saviem kolēģiem. Līdztekus šīm pārmaiņām notiek pārmaiņas arī administrācijā. Pakāpeniski veicam esošo funkciju izvērtējumu un domājam, ko varam darīt labāk. Ir izveidota jauna klientu apkalpošanas daļa un pieņemta jauna, enerģiska vadītāja, kura aktīvi strādā pie tā, lai sakārtotu un uzlabotu visu slimnīcas reģistratūru un zvana centra darbu, lai cilvēkam, cenšoties sazvanīt poliklīnku, nav jāgaida pie klausules 10 minūtes.
Neilgi pēc tam, kad pārņēmu slimnīcas vadību, sapratu, ka pēdējos gados šim uzņēmumam nav bijis skaidri formulētu mērķu. Nevar gaidīt, lai uzņēmums mērķtiecīgi dotos noteiktā virzienā, ja neviens īsti nezina, kur jādodas. Darāmā ir ļoti daudz, un visu uzreiz paveikt nav iespējams, tāpēc pašlaik esam izvirzījuši četrus svarīgākos mērķus – uzlabot ārstniecības pakalpojumu pieejamību, pilnveidot to kvalitāti, sakārtot uzņēmuma finanšu situāciju un izveidot ieinteresētu, uz mērķi orientētu, motivētu un stabilu komandu, kas šos mērķus īsteno. Pārmaiņu procesā ir jāiesaistās ikvienam! Tēlaini izsakoties, lai RAKUS “kuģis” virzītos pretī izvirzītajiem mērķiem, ir jāairē visiem. Kā savulaik teicis Žans Pols Sartrs, laivu parasti sašūpo tie, kas neairē. Vēlos, lai manā komandā nebūtu šādu kuģa šūpotāju, bet visi palīdzētu airēt.
