Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Zuma Press/Scanpix/LETA

Uz “grūtajiem pusaudžiem” raugāmies nevis kā uz bērniem, kam vajag palīdzību, bet kā uz likumpārkāpējiem. Kā viņiem palīdzēt? 4

Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

“Jebkura diskusija par uzvedības traucējumu mazināšanu, kas vispirms nerunā par ģimeņu stiprināšanu, jēgpilnām pārmaiņām skolu sistēmā un ekonomiskiem uzlabojumiem sabiedrībā, riskē drīzāk kļūt kaitējoša, nevis palīdzoša. Pats pusaudzis ir pēdējais elements ķēdē,” tā portālā “Satori” rakstā “Bruknas muižas terapija” pauda Nils Konstantinovs.

Kādas ir iespējas palīdzēt jauniešiem pārvarēt grūtos pusaudža gadus, kā attiekties pret Kalna svētības kopienā Bruknas muižā īstenoto pusaudžu pāraudzināšanu, “Latvijas Avīzes” redakcijā diskutēja Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs N. Kostantinovs, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, psiholoģe, Izglītības kvalitātes valsts dienesta īstenotā projekta “Pumpurs” vecākā eksperte Kristīne Jozauska un Saeimas deputāte Janīna Kursīte.

 

Vai pasaulē ir kāda valsts, kurai izglītības un sociālekonomisko politiku izdevies veidot tā, lai nerastos šie “grūtie pusaudži”?

Nils Konstantinovs
Foto: Karīna Miezāja

N. Konstantinovs: Pilnībā šo problēmu atrisināt droši vien nav izdevies nevienai valstij. Daļēji problemātiska uzvedība saistīta ar pusaudžu vecumposma attīstību, tātad kaut kādā veidā problemātiska uzvedība izpaudīsies vienmēr

. Grūtie pusaudža gadi atspoguļoti pat pasaules literatūras klasikā: jaunieši bēg no mājām, cīnās mežos ar zvēriem utt.

Taču ir ļoti svarīgi sarunā par jauniešiem iekļaut arī ekonomiskās, sociālās un izglītības dimensijas. Pieredze un pētījumi rāda: darbs ar pusaudžiem nav efektīvs, ja strādājam tikai ar pusaudžiem. Jo pusaudži problemātiskāki, jo neefektīvāk ir strādāt tikai ar viņiem.

Līdz ar to nav jēgas tērēt valsts naudu un citus resursus, darot lietas, kas nepalīdz.

Šiem pusaudžiem – problemātisko ģimeņu augļiem – neesam varējuši piedāvāt adekvātas skolas, kur viņi varētu iejusties, adekvātu vidi, kur viņiem dzīvot un augt, autoritāti, kam viņi gribētu līdzināties. Neesam to visu viņiem devuši: bet tagad pasakām, tu esi neaudzināms, tu esi ārstējams. Tas ir nepareizi un pat necilvēciski.

J. Kursīte: Pat ja autoritāte ir, sabiedrība pati to diemžēl sagrauj. Varbūt jāsaka, paldies Dievam, ka šīs diskusijas par pusaudžiem ir sākušās.

Taču tās sākās pēc tam, kad Bruknas kopienas vadītājs Andrejs Mediņš tika apsūdzēts par bērnu nostrādināšanu un emocionālu vardarbību. Nekas pierādīts nav, bet pa visu Latviju jau tiek runāts par viņa vainu.

Cilvēks vēl pirms dažiem gadiem bija “Latvijas lepnums”, bet nu tik viegli pavēršam visu otrādi: autoritāte kļūst par tēlu, kuru apriet un apliet ar samazgām.

Bet bērni atspoguļo tikai to, kādas problēmas ir sabiedrībā kopumā. Patiesībā vajadzēja nevis apriet Mediņa kopienu, bet, atrodot tajā nepilnības, palīdzēt, piemēram, piedāvājot kopienas iemītniekiem valsts apmaksātu psihologu.

Ar Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisiju pērn biju gan Bruknā, gan Bārbelē, kur Mediņš izveidojis zēnu skolu. Tur paveikts daudz. Domāju, ka Mediņam šie uzbrukumi bijuši ļoti sāpīgi.

 

Cik lieli ir bijuši valsts politikas centieni dot jaunajai paaudzei to, kas tai nepieciešams?

Man liekas, ka valsts ir ne tikai pārāk maz darījusi, bet gandrīz nemaz nav darījusi. It kā ir pieņemti vajadzīgi likumi, taču tie visi strādā noteiktos lauciņos, trūkst skata uz problēmu kopumā.
Laila Grāvere
Foto: Karīna Miezāja

L. Grāvere: Atgriežoties pie Bruknas gadījuma un tā, ko Kursītes kundze teica par autoritāšu trūkumu, gribu precizēt, ka Mediņa kungu bērni Bruknā redzēja tikai no rīta baznīcā un darbu sadalē. Pēc tam jaunieši, no kuriem jaunākajam bija tikai 12 gadu, visu dienu darbos bija kopā ar šiem bijušajiem ieslodzītajiem – cilvēkiem, kuri Bruknā nonākuši risināt savas problēmas.

J. Kursīte: Tad tur vajadzēja ieviest psihologu, nevis visu nojaukt. Pusaudži jāpieradina gan pie darba, gan mācībām. Vai tas ir slikti, ja bērni mācās paši izaudzēt sev pārtiku?

L. Grāvere: Par valsts politiku runājot, likums skaidri nosaka, ka uzvedības korekcija bērniem jāveic un ka tā ir pašvaldības funkcija. Tiesībsargs seko, vai normatīvie akti tiek izpildīti vai paliek tikai uz papīra. Ik pa diviem gadiem aptaujājam visas pašvaldības, kā viņu teritorijā darbojas plāns par bērnu uzvedības korekciju.

Likumā ļoti konkrēti pateikts, ka pašvaldība izstrādā šo plānu bērniem, kas vai nu izdarījuši noziedzīgu nodarījumu, vai divreiz administratīvo pārkāpumu vai arī ja bērns vēl nav pārkāpis likumu, bet uzvedas tā, ka var notikt likumpārkāpums.

Šī funkcija pašvaldībām ir jau divdesmit gadus. Realitātē plāni tiek izstrādāti tikai tad, kad šiem bērniem uzmanību jau pievērsusi policija. Profilakses nav.

Esam arī braukuši monitoringa vizītēs, runājuši ar cilvēkiem, kuri šos plānus izstrādā. Ir nācies secināt, ka ar šo darbu pašvaldībām sokas ļoti bēdīgi.

Rīgā sociālie darbinieki sarēķinājuši, ka pilnvērtīgs korekcijas plāns ir dārgs – vienam bērnam vajag apmēram 2000 eiro. Protams, ja to dara pēc būtības, nevis ķeksīša pēc, tas ir dārgi, jo ir jāpiesaista speciālisti.

Taču ir bērni, kam problēmas parādās jau pirmsskolā, tad, iespējams, tās varētu risināt efektīvāk. Jautājums ir, kāpēc neviens laikus nepamana, ka bērnam ir problēmas.

J. Kursīte: Skolotāji nevar reaģēt, jo viņi ir bezspēcīgi, baidās, ka par viņiem sūdzēsies, ja norādīs uz problēmām, kas ir ģimenē.

 

Pirms šīs diskusijas sazinājos ar kādu pieredzējušu bērnudārza vadītāju. Viņa stāstīja, ka pedagogi problēmas pamana jau bērnudārzā, taču sociālais dienests ir pārslogots, tāpēc parasti nereaģē. Savukārt vecāki uzskata, ka vainīgi paši pedagogi, kas nemākot ar viņu bērnu strādāt. Sociālā darbinieka vai pedagoga bērnudārzos nav.

L. Grāvere: Ja skatāmies pēc likuma burta, tad, bērnudārzos konstatējot problēmas, ir jārunā ar vecākiem. Ja nav rezultāta, rakstiski jāziņo sociālajam dienestam, ka vajadzīga uzvedības korekcija. Sociālais dienests nevar nereaģēt.

N. Konstantinovs: Mēs jau atkal aizgājām uz to bērnu vai pusaudzi, kura uzvedība jākoriģē. Tā tas nestrādā. Pirmkārt, šis pieminētais likums nestrādā. Otrkārt, visa atbildība ir sociālajiem dienestiem. Taču šis dienests nav tā draudzīgākā vieta, kur pusaudzim un viņa ģimenei saņemt mentālās veselības atbalstu.

Turp dosies salīdzinoši maz, jo liela daļa cilvēku turp nevēlēsies iet, un tās ir viņu tiesības. Pusaudži neies vēl jo vairāk, jo tā nav vieta, kas paredzēta viņiem.

 

Vai vajadzētu kādu citu dienestu, kas risinātu šīs problēmas?

To nevar atrisināt viens dienests. Ir jānāk kopā visām iesaistītajām pusēm. Vēl ir izglītības, medicīniskie un citi aspekti. Vajadzīga jauna, moderna vīzija. Tie daudz pieminētie korekcijas plāni ir novecojusi metode, šķiet, tā saglabājusies vēl no padomju laikiem. Atceroties Mediņa gadījumu, jāsaka, ka arī bez sabiedriskām iniciatīvām nevajadzētu iztikt.

Taču šobrīd neviens labs, spējīgs speciālists no Rīgas nebrauks uz laukiem veidot komūnu.

Es savu karjeru iesāku “Saulrītos”, ko dibināja vēl dakteris Rudzītis. Komūna beidza pastāvēt galvenokārt tāpēc, ka neviens speciālists vairs nebija gatavs turp braukt.

 

Kā projekts “Pumpurs” palīdz bērniem un jauniešiem, kam nepieciešams atbalsts?

Kristīne Jozauska
Foto: Karīna Miezāja

K. Jozauska: “Pumpurs” ir izglītības projekts, un tā galvenā doma ir stiprināt skolas un profesionālās izglītības iestādes, lai tā spētu sniegt šo atbalstu. Fokuss ir uz bērniem, kuriem ir riski priekšlaicīgi pārtraukt mācības, taču, lai atbalsts līdz bērniem nokļūtu, vajadzīgs redzīgs, dzirdīgs pieaugušais. Visbiežāk tas būs klases audzinātājs, kāda mācību priekšmeta skolotājs vai kāds no skolas atbalsta personāla, bērnu pamanījis un spējīgs izstrādāt sociālā atbalsta plānu.

Ļoti cenšamies strādāt preventīvi, nevis iesaistīties pēc policijas iejaukšanās.

Bērnu stāsti ir dažādi, un dažādas ir pie­ejas, kā pedagogi viņus ierauga. Skaidrs, ka ne visus ierauga.

L. Grāvere: Pati agrāk esmu strādājusi skolā un nesaprotu, kā var neieraudzīt, ka kāds traucē stundu vai ka kādu atstumj. Varbūt negrib ieraudzīt?

J. Kursīte: Skolotājiem tāpat kā ārstiem aizvien vairāk tiek uzkrauts birokrātiskais darbs. Ir tik daudz papīru darba, ka līdz skolēnam vai pacientam netiek.

K. Jozauska: Tiekoties ar skolotājiem, esmu sapratusi, ka skolotājs viegli ierauga bērnu, kam ir mācību grūtības. Protams, bieži vien tam apakšā ir dažādi sociālemocionālie faktori. Taču, ja ir sociālemocionālas problēmas, bet mācību grūtību nav, pedagogam šo bērnu ieraudzīt ir daudz grūtāk. Bieži vien skolotājam ir nojausma, ka ir problēmas ģimenē, taču ir bail aizskart ģimenes lietas. Skolās trūkst arī atbalsta personāla, kas strādātu ar bērniem, kam ir problēmas.

N. Konstantinovs: “Pumpurs” ir viens no labajiem piemēriem, kas sāk interesēties arī par sociālemocionālo aspektu. Ja bērns nonāk projekta redzeslokā, ne jau atzīmes ir viņu galvenā problēma.

Kopā ar programmu “Plecs” dažās skolās sākam iniciatīvu, lai arī palīdzētu pedagogiem jau laikus pamanīt bērnus, kam vajadzīgs atbalsts. Būs skrīninga programma, kas pēc noteiktiem algoritmiem noteiks, vai bērnam ir sociālemocionālas problēmas.

Diemžēl, ja vienā klasē ir 30 bērnu, skolotājs dienas laikā redz 120 bērnus, un nav iespējams ar bērnu izveidot tuvas emocionālas attiecības.

Dažkārt problēmas rodas tieši tāpēc, ka attiecīgā skola bērnam ir nepiemērota. Jo sevišķi tas attiecas uz puišiem: viņi daudz vairāk izkrīt no skolas nekā meitenes.

Ir vienkāršas lietas, kā padarīt skolas bērniem piemērotākas, piemēram, pagarinot starpbrīžus, jo bērna emocionālai labklājībai ir nepieciešamas pauzes mācībās. Dienā ir vajadzīgs viens tiešām garš starpbrīdis – 30 līdz 40 minūtes, lai mierīgi paēstu un “atietu” no mācību skrējiena.

 

Dzirdēts, ka ne visiem bērniem iespējams sniegt atbalstu, jo, piemēram, pie psihologiem viņi atsakās iet.

K. Jozauska: Tas atkarīgs no katras konkrētās izglītības iestādes, vai tā spēs pārliecināt jaunieti pieņemt atbalstu.

Piemēram, ja vienam pedagogam vai psihologam, vai sociālajam darbiniekam kontaktu neizdodas rast, to mēģina izdarīt kāds cits.

Gadās, ka skolotāji atzīst: nu, ne par ko nenāk tie skolēni uz pārrunām un konsultācijām. Loģiski, ka bez bērna līdzdalības, iesaistes procesā un uzticēšanās nekas nav izdarāms. Skolotājs var tvarstīt pa skolu bērnu, mēģināt tā un šitā, bet nekas neizdodas.

Projektā ir tā labā lieta, ka ir atvēlēts laiks tik, cik nepieciešams, lai nodibinātu uzticības pilnas attiecības ar bērnu. Pirms sākt palīdzēt pārvarēt mācību grūtības, svarīgi nodibināt saikni ar bērnu. Viena skolotāja stāstīja: lai arī skolēnam bija nesekmība vairākos mācību priekšmetos, sākumā pat divus mēnešus skolotāja tikās ar skolēnu, lai vienkārši runātu par dzīvi.

Un, kad pēc diviem mēnešiem skolēns sarunas laikā beidzot noņēma kapuci un izdevās nodibināt acu kontaktu, bija skaidrs, ka nu var sākt runāt arī par mācībām. Tas ir milzīgs darbs.

Ir arī tādas sarunas, kurās skolēns pārsvarā klusē, bet tad jānovērtē tas, ka viņš vispār ir atnācis un neiet prom.

N. Konstantinovs: Problēma nav tajā, ka bērni neiet pie psihologa, visiem tas nemaz nav vajadzīgs. Turklāt, ja bērns vairāk vai mazāk labprātīgi staigā pie psihologa, viss lielā mērā ir kārtībā, jo viņa problēmas tādā gadījumā ir kontrolējamas.

Vairāk jāuztraucas par tiem, kurus mēdz saukt par nemotivētiem. Kaut jāsaka, es nekad neesmu redzējis nemotivētu pusaudzi. Vienkārši ir pakalpojumi, kas konkrētajiem pusaudžiem ir nepiemēroti, un tad viņiem nav motivācijas tos izmantot.

Piemēram, nav jēgas vienu un to pašu piedāvāt puišiem, kuri lieto narkotikas, un meitenēm, kuras pārāk agri paliek stāvoklī.

Izraēlā, kur bija lielas problēmas ar pusaudžiem, izdarīja divas milzīgas lietas: visus labos skolotājus nevis koncentrēja pilsētas centra skolās, bet gan pārcēla darbā uz nomalēm. Protams, ka šīs nomales skolas kļuva daudz normālākas. Otra lieta: lai atrisinātu problēmu, ka meitenes pamet skolu, jo pāragri palikušas stāvoklī, skolās izveidoja bērnudārzus, kur šīs meitenes varēja arī strādāt par auklītēm, savienojot šo darbu ar mācībām.

Tas pierāda, ka nepietiek tikai ar psihologa konsultācijām, vajag nopietnākas pārmaiņas.

Mēs esam kļuvuši par sabiedrību, kas grib visu psiholoģizēt. Tas ne vienmēr ir nepieciešams. Dažkārt jaunietim trūkst nevis psihologa, bet māju, kur viņu nesit.

Vai viņam trūkst ārpusskolas nodarbību. Tās nav psiholoģiskas problēmas. Tās vairāk ir politiskas problēmas.

 

Interesanti, ka Nacionālās attīstības plānā ir runa par to, ka jānodrošina ģimeniska vide bez vecāku aprūpes palikušajiem bērniem, bet nav nekā par to, ka labi mājās jājūtas arī tiem bērniem, kuri dzīvo kopā ar saviem vecākiem…

L. Grāvere: Likumā ierakstīts, ka pašvaldība palīdz vecākiem bērnu audzināšanā. Tieši kā palīdz – tas atkarīgs no pašvaldības labās gribas un finansiālām iespējām. Viena no populārākajām lietām, ko dara pašvaldības: mazo bērnu vecākiem piedāvā “Bērnu emocionālās audzināšanas kursus”, bet pusaudžu vecākiem “Ceļvedi pusaudžu audzināšanā”. Tie ir pasākumi, kas palīdz kļūt vecākiem labākiem. Tās gan ir nodarbības grupās, individuālās nodarbības ir nepieejamākās. Taču arī grupu nodarbības ne visur pieejamas.

Turklāt pašvaldībām atstāta brīva izvēle, kā tās īsteno palīdzību vecākiem. Ir, kas nopērk kursus kā pakalpojumu no “Dardedzes” vai citas organizācijas un aicina vecākus uz kursiem turpat pašvaldībā. Taču dažkārt pašvaldība gatava tos apmaksāt, bet ne uz vietas, vecākiem jātērē laiks un nauda, braucot uz Rīgu.

 

Un vai nav tā, ka uz šiem kursiem iet motivētākie vecāki? Kursi ir brīvprātīgi, tāpēc tie, kuriem tos vajag visvairāk, nemaz tos neapmeklēs…

Bērnus sit aiz savas bezspēcības, tādēļ, ka citādi nemāk audzināt. Tāpēc vecākiem būtu nepieciešamas apmācības.

N. Konstantinovs: Bet tā ir taisnība, ka tieši tā sabiedrības daļa, kurai vismazāk vajag, visvairāk dabū. Kad pats vadu lekcijas vecākiem, bieži redzu, ka tie ir ļoti motivēti vecāki vai arī pārāk neirotiski, tātad par daudz uztraucas, ka nebūs gana labi vecāki. Ja mums vajag tiesības, lai vadītu auto, kāpēc gan valsts neorganizē obligātas apmācības vecākiem?

L. Grāvere: Jāņem gan vērā: ja valsts uzliks pašvaldībām obligātu pienākumu rīkot šādus kursus, jādod līdzi finansējums. Iespējams, tieši tāpēc ir tā, kā ir.

Savulaik Tieslietu ministrija izstrādāja Bērnu antisociālas uzvedības novēršanas likumprojektu. Tas tika norakts, jo prasīja lielas finanses. Bija iecerēts, ka valsts dod naudu konkrētiem pakalpojumiem – psihologam un citiem speci­ālistiem.

Nebija arī politiskās gribas to ieviest, jo uz problemātiskajiem pusaudžiem raugāmies nevis kā uz bērniem, kam vajag palīdzību, bet kā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kas jāliek pie maizes un ūdens.
Janīna Kursīte
Foto: Karīna Miezāja

J. Kursīte: Tāpēc lētāk ir palīdzēt tam pašam Mediņam, kopienā apmaksājot vienu psihologa štata vietu.

 

Jautājums, vai Mediņš laistu šo psihologu tur strādāt… Preses konferencē Bruknā nešķita, ka viņš saskata kādas problēmas tajā, kā tika pāraudzināti pusaudži.

Tur viņš centās sevi aizstāvēt, taču nedomāju, ka Mediņš atteiktos no palīdzības, ja valsts to piedāvātu.

L. Grāvere: Kad mēs kā bērnu tiesībsargi ar Mediņa kungu runājām, viņš saprata: nav labi, ka bērni šādā kopienā ir kopā ar pieaugušajiem. Tāpēc kopiena nopirkusi arī īpašumu Kurmenē, kur plāno veidot tieši jauniešu māju. Darbs var būt viens no terapijas elementiem, taču nedrīkst būt tikai darbs.

N. Kostantinovs: Runājot par izmaksām, jāteic, ka nav liels to pusaudžu skaits, kam būtu nepieciešama tāda palīdzība, kas tiešām izmaksā dārgi. Viņus varētu izvietot divās līdz trīs terapeitiskās kopienās, kurās var tikt veikti arī kādi darba pienākumi.

Piemēram, Itālijas kristīgajās terapeitiskajās kopienās, ko rādīja LTV raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, ir bijuši arī cilvēki no Latvijas. Taču ne visiem ir vajadzīgas šādas kopienas, primārais mērķis ir sniegt atbalstu, kamēr jaunietis ir sev ierastajā vidē, kur ir ģimene, lai kāda tā arī būtu.

Bija arī doma izveidot avārijas audžuģimenes, kur pusaudzis varētu kaut vai mēnesi padzīvot, ja redzams, ka uzturēšanās paša ģimenē viņam nenāk par labu.

Taču pusaudžus ģimenēs vispār ņem nelabprāt, kur nu vēl pusaudžus, kam nepieciešams īpašs atbalsts.

Paturpinot par vecāku apmācību, pusaudžu gados vecāku ietekme pavājinās, tāpēc vairāk viņiem palīdzēt var skolotāji un citi jaunieši. Nupat esam sākuši apmācības “Pirmā psiholoģiskā palīdzība”, kurās apmācām jauniešus atpazīt problēmas un palīdzēt viens otram.

Tāpat strādāt ar jauniešiem mentālās veselības ziņā jāapmāca sporta skolu treneri, mūzikas skolu pedagogi, jo tās ir vietas, kur jaunie cilvēki dabiski uzturas.

K. Jozauska: Mums arī projektā daļa finansējuma paredzēta jauniešu inici­atīvas projektiem par to, kā noturēt vienaudžus skolā, kā palīdzēt vienaudžiem. Tad redzam, ka ir pašvaldības, kurās ir aktīvs jauniešu lietu speciālists, kas tajā visā iesaistās un aktivizē novada jauniešus, un ir pašvaldības, kas jauniešus vispār neredz kā novada vai pilsētas resursu.

Tas, cik ieinteresēta pašvaldība ir jauniešos, nav atkarīga no tās lieluma, bet gan no tā, kādi cilvēki pašvaldībā strādā. Dažviet pietiek ar vienu aktīvu sociālo darbinieku, lai rastu risinājumu daudzām problēmsituācijām.

 

Ja jau sākām ar sociālekonomisku problēmu risināšanu, kādi ir jūsu novērojumi, vai grūtie pusaudži pārsvarā nāk no trūcīgām ģimenēm?

L. Grāvere: Biežāk problēmas ir ar tiem bērniem, kas mācās prestižajās centra skolās, vai ar tiem, kas ir pretējā pusē: mācās internātskolās, speciālajās skolās.

N. Konstantinovs: Problēmas var rasties jebkurās ģimenēs, tomēr dati liecina, ka problēmas ir saistītas ar nabadzību un sociālo nevienlīdzību. Ja jaunietis ir vidē, kur visi vienlīdz nabagi, problēmas nebūs tik lielas kā tad, ja valda sociālā nevienlīdzība. Latvija diemžēl ir viena no tām Eiropas valstīm, kur valda liela sociālā nevienlīdzība.

Tādas lietas kā depresija un trauksme ir ļoti saistītas ar sociālo stāvokli. Protams, ja ģimene ir maznodrošināta, viņam ir mazākas iespējas, kas var radīt trauksmi.

Speciālajās izglītības programmās pārsvarā mācās bērni no sociālā riska ģimenēm, bērni, kuru vecāki ir ieslodzījuma vietās. Toties vecāki, kas ir labāk nodrošināti, sniedz bērniem, pat ja viņiem ir kādas veselības vai mācību problēmas, lielākas iespējas. Tāpēc ekonomikai un politikai uz mentālo veselību ir milzīga ietekme.

 

Daļā sabiedrības valda uzskats: problēmas ir tāpēc, ka bērniem ir pārāk lielas tiesības. Likums gan norāda, ka arī bērniem ir pienākumi.

L. Grāvere: Tiesības nav visatļautība, tie nav sinonīmi. Tiesības bērnam ir uz pilnvērtīgu attīstību, viņam ir tiesības nebūt atkarīgam, tiesības prast netraucēt stundu. Visatļautībai un rupjai runāšanai nav nekāda sakara ar tiesībām. Gluži otrādi: viņa tiesības tikušas pārkāptas, jo viņš nav pienācīgi audzināts.

N. Konstantinovs: No pusaudžu perspektīvas raugoties, jājautā, kas tad īsti viņiem ir atļauts? Iet uz skolu un bezgalīgi dirnēt, jo strādāt īsti viņiem nav atļauts, kur iesaistīties viņiem īsti nav.

Kad domāju, kur iesaistīt savus riskantos puišus, redzu, ka tas nemaz nav tik vienkārši.

Jaunsardzes pulciņu skaits, piemēram, samazinās, bet jaunsardze ir tieši tā, kas atbilst viņu vajadzībām: tur ir interesanti, ir skaidra hierarhija, ir iespēja izskrieties.

K. Jozauska: Man šķiet, ka no šī pārprastā bērnu tiesību grāvja jau sākam kāpt ārā. Pieaugušajiem it kā pārspīlētas bērna tiesības gan reizēm ir ērts arguments savai nespējai kaut ko panākt.

J. Kursīte: Paldies “Latvijas Avīzei”, ka rosināja šo sarunu, bet sarunas var būt bezgalīgas. Bīstami, ja tikai runā, bet nav konkrētas darbības. Vajadzētu kādu lielāku konferenci, kur piedalītos atbildīgo ministriju, pašvaldību un jauniešu pārstāvji, kā arī eksperti, kur tiktu izstrādāts kāds reāls rīcības plāns. Es redzu, ka ne tik daudz likumi jāmaina, cik tas, kā reāli tiek strādāts.

Saistītie raksti

N. Konstantinovs: Arī mēs Pusaudžu terapijas centrā esam uzrunājuši cilvēkus, kas varētu iesaistīties plāna izstrādē. Līdzdarboties piekrituši jau apmēram simts cilvēku gan no ministrijām, gan universitātes u. c.

Problēma ir tajā, ka esam ļoti saskaldīti. Piemēram, Veselības ministrija mūsu centram ir pasūtījusi vadlīnijas, kā novērst pusaudžu suicidālismu un paškaitējumu, taču tajās nevar iekļaut tikai veselības pakalpojumus, jo šie pusaudži ir skolās un ģimenēs, tāpēc nevar skatīties tikai no veselības prizmas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Veselam
Latvijā atkārtots ar Covid-19 inficēto skaita antirekords 10
18 stundas
LE
LETA
Veselam
Latvijā no slimnīcas izrakstīti 10 Covid-19 pacienti, atklāj, cik jauni ievietoti
20 stundas
AK
Aiva Kalve
Veselam
Ēd našķi un notievē? Tumšās šokolādes veselīgie noslēpumi
1 diena
LE
LETA
Veselam
Apliecinājumu par izveseļošanos no Covid-19 varēs sniegt jebkurš ārsts 1
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Tagad atļauj interešu izglītības apguvi klātienē vienas klases skolēniem vai ģimenes locekļiem
1 diena
LE
LETA
Veselam
Pētījums, atklāj, cik katram no mums vidēji izmaksā gaisa piesārņojums
1 diena
LE
LETA
Veselam
Vai maskas kopā ar citiem pasākumiem patiešām palīdz ierobežot vīrusa izplatību? 4
1 diena
LA
LA.LV
Veselam
“Mēs taču nedzīvojam kapos!” Keris par Covid-19 pārspīlējumu un mūsu veselības patiesajiem datiem 43
1 diena
KD
Krista Dzidzēviča
Ziņas
Sejas maskas būs jāvelk arī taksometros 2
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Kāds Covid-19 slimnieks 16.oktobrī braucis vilcienā Rīga-Zilupe; pasažierus aicina novērot savu veselības stāvokli 1
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Vāc parakstus par atļauju lietot alkoholu publiskās vietas Covid-19 pandēmijas laikā 2
1 diena
LE
LETA
Veselam
Kuros novados patlaban visaugstākā saslimstība ar Covid-19? 3
1 diena
Raivis Šveicars
Ziņas
Grib aizņemt “Huawei” nišu. Latvieši pierāda, ka spēj radīt globāli konkurētspējīgus produktus
1 stunda
EL
Egils Līcītis
Stāsti
“Mani pārsteidz tā agresivitāte, kas nāk no liberāļu puses.” Saruna ar Dagmāru Beitneri-Le Gallu 9
12 stundas
LE
LETA
Ziņas
Šoferis netiek galā ar agresīvu pasažieri bez sejas maskas, iesaista policiju
21 minūtes
EL
Egils Līcītis
Ziņas
“Rīgas Dinamo” ir novedams uz vēstures mēslaini. Egila Līcīša komentārs
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
VIDEO. Ķīlnieku krīze Gruzijā: jaunākā informācija par bankā sagūstītajiem cilvēkiem
10 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Pūtīs spēcīgs vējš un līs. Laika prognoze ceturtdienai
1 stunda
LA
LA.LV
Ziņas
Nedomāt par sliktāko scenāriju. Martins Dukurs par gatavošanos sezonai un noskaņojumu
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Iedzīvotājus plāno atbrīvot no parādsaistībām. Vai parādu atlaidīs visiem?
14 stundas
LA
LA.LV
Veselam
“Mēs taču nedzīvojam kapos!” Keris par Covid-19 pārspīlējumu un mūsu veselības patiesajiem datiem 43
1 diena
RE
Reklāmraksts
Reklāmraksti
Zinātniski apstiprināts D3 vitamīna līderis Latvijā 2
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Pārsteigums! Dziedātājs Markus Riva satuvinājies ar Samantu Tīnu 9
22 stundas
AK
Aiva Kalve
Veselam
Ēd našķi un notievē? Tumšās šokolādes veselīgie noslēpumi
1 diena
SK
Skaties.lv
Stāsti
VIDEO. Kautiņš “Rīgas satiksmes” autobusā! Pasažieris ar suni uzbrūk šoferim 1
1 diena
SK
Skaties.lv
Stāsti
Nepilngadīgā Egita pirms divām nedēļām aizbēga no mājām, māte izmisumā 4
1 diena
EL
Egils Līcītis
Ziņas
“Mākslinieki pliki kā baznīcas žurkas, tagad nebūs naudas opioīdiem un alkoholam!” Egila Līcīša feļetons 22
1 diena
IR
Ilmārs Randers
Ziņas
“Izravēts” tikai pirmās reģistrācijas nodoklis, bet kā ar pārējām aplamībām? 10
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
6 iemesli, kāpēc jāēd auzu pārslas: plus brokastu recepte – mājās gatavots auzu pārslu kraukšķīgs muslis 1
20 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Begonijas ledusskapī? Jā, līdz pavasarim!
19 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Zvaigznes šodien spēlēsies ar tavām atmiņām, jūtām un emocijām! Horoskopi 22.oktobrim 1
15 stundas
LE
LETA
Ziņas
Plānoja nolaupīt un nogalināt cilvēkus: Teikā aiztur sevišķi bīstamu noziedznieku
08:57
LE
LETA
Ziņas
VIDEO. Ķīlnieku krīze Gruzijā: jaunākā informācija par bankā sagūstītajiem cilvēkiem
08:47
LE
LETA
Ziņas
Šoferis netiek galā ar agresīvu pasažieri bez sejas maskas, iesaista policiju
08:36