Ivars Bauls: Depresija bieži rodas tad, ja kaut kas nav kārtībā attiecībās 0

Dažādi pētījumi atklāj, ka ziemas mēnešos cilvēki jūtas vissliktāk, viņi kļūst depresīvāki un ar sevi ir grūtāk tikt galā. Vai vainojams gaismas trūkums, vai varbūt iemesls slēpjas kur pavisam citur? Kā uzlabot savu pašsajūtu, un kādi ir depresijas rašanās iemesli? Par šiem un citiem jautājumiem iztaujāju eksistenciālo terapeitu Ivaru Baulu.

Reklāma
Reklāma
TESTS. Noskaidro, kuras klases līmenī šobrīd ir tavas zināšanas! 12 jautājumi atbilstoši 12 klasēm – līdz kuram tiksi?
“Svētdienas” braucēji uz ceļiem veic neprognozējamas darbības – šoferis ar 26 gadu pieredzi dalās kaitinošākajās situācijās, ko novērojis satiksmē
“Rindas nebija ne pirms, ne pēc manis, tomēr steidzināšanu jutu visas 8 minūtes,” paciente sūdzas par ārstes nevērību
Lasīt citas ziņas

Kāpēc depresija visvairāk izpaužas tieši tumšajos ziemas mēnešos?
Te, pirmkārt, ir jāsaprot, ka ne viss, ko mēs esam pieraduši saukt par depresiju, patiesībā arī ir depresija. Ikdienas valodā šis vārds jau ir ieguvis pastāvīgu vietu, nereti katru emocionāli sliktu sajūtu cilvēki mēdz saukt par depresiju. Tas tā nav.

Piemēram, eksistenciālā psihoterapija uzskata, ka cilvēka dzīves sajūta ir saistīta ar viņa dzīves kontekstu, nevis uzskatu par cilvēku kā saplīsušu robotiņu. Bieži uzskatām, ka mums nestrādā vielmaiņa, kaut kāda regulācija, mums pietrūkst kādu vielu, tāpēc nonākam sliktā noskaņojumā. Mums šo vielu balanss ir jāatjauno un tad viss būs labi. Vislabāk, ja to var izdarīt ar trīs soļu palīdzību. Jāsaprot, ka nav vienkāršu trīs soļu, kas palīdzēs dzīvot labāk. Kā mēs dzīvojam, tā mēs jūtamies. Ja dzīvosim labāk, tad arī jutīsimies labāk. Cita lieta, ja cilvēks ir zaudējis saikni ar savu autentisko būšanu jeb to, ko viņš patiešām grib. Ļoti daudzi cilvēki nemaz nezina, ko grib. Te es nerunāju par iegribām nopirkt burgeru vai jaunu automašīnu, es runāju par dzīves kontekstu izvēlēšanos.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kas tad mūs padara laimīgākus?
Galvenā lieta ir attiecības. Ja mums ir labas un sirsnīgas attiecības, tās ļoti daudz ko emocionāli noregulē. Pat tad, ja kādās citās jomās mums ne īpaši labi veicas, bet attiecībās viss ir kārtībā, tad jūtamies labi. Un to nav vienkārši atrisināt trīs soļos.

Vai depresijas izteiktāka parādīšanās ziemās saistīta ar mazāku gaismas daudzumu?
Arī tam ir nozīme, bet ne tikai. Cilvēks ir ne tikai intelektuāla vai racionāla būtne, mēs esam arī dabas sastāvdaļa. Te gribu pieminēt kādu eksperimentu, kas veikts salīdzinoši nesen ar laboratorijas žurkām. Daļa žurku tika ievietotas krātiņos, kuros nav nekā. Viņas dzīvoja kā zombiji, nekā nebija ko darīt. Daļa tika ievietota krātiņos, kuros ir vienkāršoti plastmasas izklaides rīki – skrienamie ritenīši, tuneļi, pa kuriem ložņāt utt. Bet trešā daļa tika ievietota krātiņos, kuros tika imitēta tām labvēlīga vide – koku zari, mizas, zeme, akmeņi, vietas, kur paslēpties utt. Žurkas, kas dzīvoja vidē, kas vislīdzīgākā dabiskajai, jutās vislabāk un bija visaktīvākās, tām veidojās arī visnormālākās attiecības ar citām žurkām.

Kāpēc es šo metaforu stāstu? Cilvēks ziemā nonāk vienās vienīgās telpās – jo lielāka pilsēta, jo viss ir sliktāk. Ir stereotips – ja cilvēkam ir depresija vai slikts noskaņojums, ir jāmeklē kāds šausminošs notikums, kas dzīvi ir sagrāvis. Patiesībā noskaņojums vairāk līdzinās pilienveida laistīšanai siltumnīcā. Katru dienu pa pilienam mēs saņemam kaut kādas lietas, kas mums patīk vai nepatīk. Piemēram, ja mums katru dienu ir jāsēž sastrēgumā, mēs katru dienu dabūjam vienu nelaimīguma pilienu klāt. Ja ir agri no rīta jāceļas, bet mums tas nepatīk, atkal viens piliens. Bērni neklausa un negrib iet uz skolu – vēl viens piliens. Ja jāiet uz darbu, kurā viss virzīts tikai uz kaut kādiem metriski izmērāmiem sasniegumiem un trūkst emocionāla kontakta, arī tas pa labu nenāk.

Skaidrs, ka visas šīs lietas nav vienkārši maināmas, bet ziemā klāt vēl nāk fakts, ka mēs dzīvojam četrās ar ģipškartonu izklātās telpās ar, iespējams, sliktu ventilāciju. Mēs dodamies vien uz automašīnu, lai pārvietotos uz citām ar ģipškartonu izklātām telpām. Sākotnēji varbūt šis skaidrojums izklausās pārāk vienkāršots, bet ja mēs to visu vēl apvienojam ar emocionāli vēsām attiecībām ģimenē, tad iegūstam diezgan saprotamu depresijas profilu un iemeslus, kāpēc jūtamies slikti.

Reklāma
Reklāma

To, visticamāk, tiešām nevar vienkārši novērst.
Skaidrs, ka to nevar novērst ar dažiem vienkāršiem soļiem. Es gan arī negribu teikt, ka cilvēki, kuri dzīvo ārpus pilsētām un nepavada laiku sastrēgumos, dzīvo vienkāršāk. Tas nav konteksts. Bet ir jāņem vērā, ka viss, kā mēs dzīvojam, atstāj kaut kādu nospiedumu uz mūsu pašsajūtu.

Bet reizēm cilvēki, kuri dzīvo šķietami līdzīgu ikdienu, tomēr ļoti atšķiras – kādam tajā pašā vidē ir depresija, bet cits allaž smaida. Kā tā?
Tie ir jau sen izpētīti jēdzieni – bāzes drošība un droša piesaiste. Cilvēks bāzes drošību iegūst no mirdzuma viņa mātes acīs, skatoties uz viņu līdz sešu mēnešu vecumam. Kaut kas it kā tik abstrakts, bet atstāj ļoti konkrētas sekas gan uz cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Tiem, kuriem ir labas mammas, kas viņus mīl un par viņiem rūpējas, iegūst bāzes drošību, kas palīdz arī pieaugušo vecumā vieglāk tikt cauri dažādiem dzīves notikumiem un stresa faktoriem.

Medijos nereti lasāms par bezvēsts pazudušiem cilvēkiem, par pašnāvībām, tā visa pamatā arī nereti ir tieši depresija. Vai tuvinieki to var nepamanīt?
Es drīzāk teiktu citādi: cik sliktām jābūt attiecībām ģimenē, lai nepamanītu, ka vīram vai sievai ir depresija? Kā šie cilvēki dzīvo? Varbūt tieši šādas attiecības izraisa depresiju? To, kam ir biedējošais nosaukums “veģetatīvā distonija” lielākoties izraisa tieši attiecības un emocijas, kas no tām rodas.

Šeit mēs runājam tikai par attiecībām ģimenē?
Jā. Darbavietā šādas lietas var vispār nepamanīt. Nesen pamanīju akciju, kurā bija atainots depresijas portrets. Tie bija fotogrāfijās skaisti un smaidīgi cilvēki, kuri bija izdarījuši pašnāvību. Cilvēki mūsdienās prot parādīt viena veida seju – tādu, kādu darbavieta vai sabiedrība sagaida, bet ģimenē patiesās emocijas noslēpt ir grūtāk.

Šobrīd viss, kas notiek pasaulē, arī diemžēl sirdsmieru nevairo. Vai līdz ar to visi nekļūstam depresīvi?
Jāsaprot, ka depresija ir specifiski traucējumi, bet karš un cits apkārt notiekošais, mums visiem vienkārši liek par to slikti justies. Tā nav depresija. Covid-19 ar visu nezināmo, sekojošā inflācija, apjukums, karš… Ir tikai dabiski, ka šādā brīdī jūtamies slikti. Būtu dīvaini, ja mēs justos priecīgi un bezrūpīgi, tomēr par depresiju to uzreiz nesauc.

Kurā brīdī nepieciešams meklēt speciālista palīdzību?
Kad emocionālās sāpes jau paliek tik lielas, ka cilvēks vairs netiek galā ar ikdienu. Pamatkritērijs ir spēja dzīvot. Ja ir grūti rūpēties par sevi un ģimeni, iet uz darbu un darīt citas ikdienišķas lietas, ir jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista, pretējā gadījumā tas ir taisns ceļš lejā no kalna.

Varbūt tomēr ir kāds universāls ieteikums, kaut kas, ko cilvēks var darīt pats savā labā, ja ir sajūta, ka nebūs labi?
Depresīvi cilvēki nespēj atbildēt uz jautājumu, ko viņi grib. Viena no depresijas definīcijām ir, ka depresija ir dusmas pašam pret sevi. Līdz ar to cilvēks sev neko labu nedod. Viņš nevar pat izvēlēties, ko viņam gribētos ēst, atliek darbus, jūtas arvien sliktāk. Ir jāsāk ar sevis mīlēšanu, jādod sev to, ko reizēm pat paši nezinām ko. Kā tajā teicienā – aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Jāmēģina uzminēt, ko cilvēkam varētu gribēties.

Vairāk skati ŠEIT.

SAISTĪTIE RAKSTI
Sadarbības projekts
Lāzeris intīmu problēmu risināšanai
Notiks bezmaksas mērījumu dienas sievietes sirds veselības profilaksei
Kā pareizi skalot kaklu, un kad tas var palīdzēt