Pieredze. Katram bērnam vajag atšķirīgu mīlestību 15
Trīs meitu un dēla māmiņa un psiholoģe Jolanta Bogustova: Jau tad, kad piedzima otrā meita, sapratu, ka nav iespējams vienādi izturēties pret visiem bērniem, jo bērni ir atšķirīgi un atšķirīga ir arī mana mijiedarbība ar viņiem. Patiesībā katram no viņiem arī vajag atšķirīgu mīlestību. Vienu vajag vairāk čubināt, otram vajag vairāk dāvanu vai kādu kopīgu aktivitāšu. Piemēram, ar vecāko meitu mums ir vairāk kopīgas intelektuālas nodarbes, nekā tas ir ar citiem bērniem. Un tas nav tāpēc, ka viņa ir vispieaugušākā: tā bijis jau kopš mazotnes. Piemēram, Martai ļoti patīk būt bibliotēkā, varam turp kopā iet. Taču dēlam vai jaunākajai meitai tas pilnīgi noteikti nebūtu tik interesanti.
Atšķirība ir arī tajā, kā man kā mammai veidojas saikne ar bērniem: ar pirmo bērnu to vajadzēja veidot, savukārt ar otro tā bija uzreiz, dabiski. Taču atšķirības nenozīmē, ka kāds ir mīļāks par citiem.
Tomēr pieļauju, ka var rasties arī tādas situācijas, kad vecākam šķiet, ka kāds ir mīļāks. Visbiežāk droši vien mīļāks šķiet tas, kas vecāku vairāk spoguļo, kurā viņš saskata vairāk no sevis. Tāpat mīļāks varētu būt tas bērns, ar ko ir vieglāk. Taču, manuprāt, vecākiem jāuzmanās un jāizvairās no šādas “mīļāko bērnu” situācijas, jāstrādā ar sevi, lai tā nebūtu. Ja vecākam rodas sajūta, ka kāds no bērniem ir mazāk mīļš, jāpadomā, kā es pats veidoju attiecības ar šo bērnu.
Mums ģimenē ir noruna: ja tev vajag sajūtu, ka esi vismīļākais bērns, pienāc un to pasaki. Es tad parasti vēl pajautāju: vai tev ir svarīgi šobrīd būt vismīļākajam bērnam. Kad bērns atbild “jā”, es viņam pasaku, ka viņš ir mans vismīļākais bērns. Taču ar visiem pārējiem ir norunāts, ka arī viņi var šo sajūtu dabūt, kad viņiem to vajag.
Vispār ļoti ieklausos tajā, ko katram no maniem bērniem vajag.
Neizbēgami gan ir tas, ka, tikko ir vairāk bērnu, viņi sāk konkurēt par vecāku uzmanību. Sākumā ļoti centos, lai katram bērnam veltītu laiku un pārējos resursus vienlīdzīgi, taču ar laiku sapratu, ka tas galīgi nedarbojas. Jo laika ir maz un izpausmes, kā esmu kopā ar katru bērnu, ir atšķirīgas. Tāpēc nu paļaujos uz to, ka bērni paši regulē to, ko viņiem no vecākiem vajag un kādās devās. Protams, var būt tā, ka kāds no bērniem atklāti nepieprasa sev vecāku uzmanību un mīlestību, kaut arī viņam tā ir vajadzīga. Tad vecākam pašam jāpamana, kas bērnam vajadzīgs.
Mums ir arī sistēma, ka vasarā katram bērnam ir dažas dienas vai pat nedēļa, ko viņš var pavadīt ar vecākiem viens pats.
Protams, mums kā vecākiem nav viegli aizvien radīt mīlestības resursus, ko dot saviem bērniem. Dažkārt rodas izsīkums. Lai atjaunotu spēkus, vecākiem par sevi jārūpējas. Man ir laiks sev. Tā nav kaprīze, bet pamatvajadzība: darīt lietas, kas mani piepilda un uzlādē. Piemēram, studēju psiholoģiju, iegūstot maģistra grādu. Tagad mācos arī psihoterapiju.
Konsultanti
psiholoģe Jolanta Segliņa-Gluškova
Psiholoģe Dzintra Feldmane
Astropsiholoģe Līga Šīrona
