Vegānu vēsmas gaļēdāja Ziemassvētkos 0
Teksts: Krista Dzidzēviča
Man ir 25 gadi, es neprotu gatavot, kas ir neraksturīgi sievietēm, bet pilnīgi noteikti raksturīgi 21. gadsimta jaunajām dāmām (es ceru, ka neesmu tāda vienīgā). Lielu saņemšanos prasa ļaušanās kādām pārmaiņām, kur nu vēl veselīgām. Šis gads gan piespiedu brīvprātīgā kārtā ir atnesis vairākus veselīgus papildinājumus manā ēdienkartē, par kuriem vēlos izstāstīt arī jums. Jaunu Ameriku nesolu atklāt, bet iedrošināt (pat ja visas šūnas, maņas un spēcīgākais bubulis – ieradums – spurojas pretī) ļauties šogad Ziemassvētkos kopā ar mani apsvērt svētku ēdienkarti papildināt ar ko savdabīgāku.
Bulgurs – zvērs, sautējums vai garšviela?
Esmu kā jebkurš vidējais latvietis, kurš ēd visu un īpaši nešķiro. Vienīgais, kas manā ēdienkartē nekad neparādīsies, ir sēnes un (piedodiet, Ziemassvētki!) zirņi ar speķi. Pirms pāris mēnešiem pirmo reizi sāku dzīvot viena, kas pats par sevi ir patīkami satraucošs un reizē biedējošs lēmums, īpaši, ja plīts un virtuve tiek izmantota tikai kafijas vārīšanai. Līdz ar jauno dzīvi uzradās arī jauns romāns ar talantīgu saksofonistu. Lai manu sievietes ikdienu padarītu vēl komiskāku un sarežģītāku, viņš izrādījās vegāns. Jau pirmajā randiņā teicu, ka šī, visticamāk, ir pirmā un pēdējā mūsu tikšanās, jo es pārtieku no gaļas, siera un pienu dzeru vairāk nekā ūdeni. Dzīve izspēlēja jokus – pēc mēneša es attapos viņa virtuvē sev neikdienišķā ampluā – gatavojot. Man tika piedāvātas vairākas opcijas: dārzeņi, sojas desas un bulgurs. Kad pirmo reizi izdzirdēju šo vārdu, mēģināju nemainīt sejas izteiksmi un uzvesties pilnīgi mierīgi, jo man nebija ne jausmas, kas tas bulgurs tāds ir: zvērs, sautējums vai garšviela (tādi bija mani pirmie minējumi). Pēc pāris minūšu ilgas un sieviešu dzimumam apkaunojošas sarunas uzzināju – tas ir tāds kuskusa attāls brālēns.
Bulguru iegūst, apstrādājot cieto šķirņu kviešu graudus – attīrot, tvaicējot, žāvējot un samaļot akmens dzirnavās. Šādi nezūd graudos esošie vitamīni, un jebkura veikala plauktos tas atrodams blakus rīsiem un griķiem, kurus regulāri iegādājos jau gadus desmit.
Ieslēdzot 80. gadu spožākās mūzikas pērles un pilnā balsī dziedot līdzi, ķēros pie darba un biju patiesi pārsteigta, ka šādu produktu nebija atklājusi un savā uzturā lietojusi krietni agrāk. Patiesībā pavisam vienkārši pagatavojams – uzvāra ūdeni un pāris minūtes uz vidējas liesmas pakarsē, līdz putraimi pārvēršas viendabīgā masā. Var ēst gan mitrāku, gan nosusinātu, ja ūdens uzvārīts par daudz (kā tas bija manā gadījumā).
Kamēr vienā katlā vārās, otrā var sagriezt dažādus dārzeņus: burkānus, ziedkāpostus vai citus, kas mājās atrodami. Pirms dārzeņu pievienošanas bulguram putraimiem ļauju dažas minūtes piebriest un tad pasniedz (vismaz pirmajā reizē) ar gatavajiem dārzeņiem, satraukumu un trīcošām rokām.
Pirmā vegāniskā maltīte izdevās gan man, gan vegānam par pārsteigumu garda, un kopš tā laika šis ātri pagatavojamais produkts atradis savu vietu arī manā virtuvē. Bulgurs ir šķiedrvielām bagāts produkts, tajā ir B6 un B12 vitamīns, kalcijs un magnijs. Tam ir arī zems glikēmiskais indekss, kas nodrošina sāta sajūtu un, papildinot katru reizi ar citiem dārzeņiem, tiešām neapnīk.
Upeņu saldējums, kam nav jāgaršo pēc kokosriekstu piena
Savas pirmās vegāniskās virtuves iepazīšanas reizes iedvesmota, sapratu, ka tagad vairs nedrīkst apstāties. Ja jau sātīgas pusdienu maltītes pagatavošana ir apgūta, laiks pievērsties saldajam ēdienam. Ziemassvētkos gan saldējums varbūt šķiet nepiemērots gardums, tomēr izmēģināt ko neikdienišķu vienmēr ir veselīgi, vismaz mana iekšējā atklājējas balss to cenšas ieskaidrot.
Tā kā vasarā savāktās upenes saldētavā nemitīgi par sevi atgādināja, nolēmu, ka vegānu saldējumu gatavošu tieši no tām. Tās ir manas mīļākās ogas, un to garša, manuprāt, ir Ziemassvētkiem piemērota.
Pameklējot internetā dažādas receptes, izpratu, kāds ir saldējuma pamats, un iesākumam izvēlējos visvieglāko variantu: upenes, banāns, kokosriekstu piens un mazliet medus saldumam.
Vispirms sablendēju ogas, pēc tam saspaidīju banānus un beigās pievienoju kokosriekstu pienu un medu. Visu masu sajaucu un liku saldētavā. Cik ātri un vienkārši! Bet nekā… Izrādījās – sastāvdaļu, lai cik to arī skaitliski ir maz, daudzums strikti jāievēro, vismaz pavāram, kuram ar ēst gatavošanu ir pagrūti. Tā nu pirmajā reizē man sanāca teju litrs saldējuma, kas garšoja nevis pēc ogām vai banāniem, bet tikai pēc kokosriekstiem. Šo situāciju pasliktināja fakts, ka man pašai kokosrieksti negaršo, bet tas šoreiz nebija galvenais. Kritu panikā, jo, jaucot masu lielā traukā, biju palikusi ar litru negaršīgas saldētas kļūdas, ko būtu grūti nosaukt par saldējumu. Saņēmu spēkus un sāku no jauna!
Mans ieteikums pirmajai reizei: noteikti uztaisīt izmēģinājuma variantu pavisam minimālā devā, lai saldējuma sastāvdaļas un garšas buķete, vēlāk gatavojot svētku galdam visai ģimenei, būtu izprotama un pielāgota paša pavāra vēlmēm. Saldējumam ir jāgaršo pēc ogām, banānam ir jāpiešķir saldums. Kokosriekstu piens jāpievieno pavisam nedaudz, jo tas tikai palīdz izveidot konsistenci un mazliet papildina garšas.
Otra svarīga detaļa, ko savā pirmajā saldēdiena izmēģinājuma reizē nebiju ņēmusi vērā, – regulāra saldējuma apmaisīšana. Tātad… Kad masa atbilstoši visām proporcijām sagatavota, to ievietojam saldētavā. Tomēr ar to viss nebeidzas – ik pēc stundas saldējums jāizņem un rūpīgi jāapmaisa. Šo darbību izlaižot, neradīsies saldējumam tik izteiktā krēmīgā konsistence, kas gan vizuāli, gan garšai ir neatsverama. Kad sasaldētā masa divas trīs reizes ik pēc stundas apmaisīta, tā beidzot pēc pēdējās saldēšanas reizes ir gatava. Droši varam likt svētku galdā.
No virtuves uz galda
Ja Ziemassvētkos negaidīti daudz laika aizņem visu pārējo ēdienu pagatavošana vai kokosriekstu piena garša atmiņās vēl aizvien uzdzen zosādu, kā tas bija manā pirmajā saldēdiena gatavošanas reizē, ir vērts izmēģināt recepti, kas ir vēl vienkāršāka (kokosriekstu piens nebūs vajadzīgs).
Vegānu Ziemassvētkos iespējams lieliski pārsteigt, pagatavojot saldējumu, kam nepieciešami tikai banāni (ja vēlas, var pievienot ogas garšai), pāris ēdamkarošu mandeļu sviesta, kas piešķir konsistenci, viens saldēts mango un kanēlis. Šeit saldēšanas process notiek pirms saldējuma gatavošanas, līdz ar to ietaupīs laiku un uztraukumu procesa laikā.
Banānus sagriež gabaliņos un ieliek uz nakti saldētavā. No rīta izņem, ļauj burtiski pāris minūšu mazliet sasilt un tad pievieno pārējās sastāvdaļas. Blendē, līdz rodas viendabīga masa. Labākais šajā receptē ir tas, ka pēc sablendēšanas saldējumu uzreiz var pasniegt.
Draudzīgs ne-pavāra padoms
Mūsdienās interneta vidē dažādu vegānu ēdienu recepšu, protams, ir lērums. To norādēm (vismaz pēc pirmajiem eksperimentiem) stingri sekoju arī es, tomēr te būs daži mazi padomi, ar kuriem dalos, lai manas kļūdas darbojas kā ieteikums. Šo ēdienu labākā īpašība ir tā, ka gardi un veselīgi būs ne tikai tiem, kuri nelieto gaļas un piena produktus, bet ikvienam no mums. Saldējuma sastāvdaļām nepievienoju cukuru, līdz ar to pašas gatavotais našķis izdevās veselīgāks un draudzīgāks vidukļa līnijai, kas svētku laikā tik un tā piedzīvos ikgadējās nepatīkamās pārmaiņas. Ja tomēr kāre pēc saldās garšas ir neatturama, medus tiešām spēj aizstāt cukuru un lieliski iederas receptē.
Šīs vienkāršās receptes ļāva man izmēģināt ko jaunu savā ierastajā ēdienkartē, un cerams, ka arī jums dos iedvesmu nebaidīties sasniegt jaunus apvāršņus. Lieki piebilst, ka centienus pielāgoties vai ko īpašu pagatavot mīļotajam vīrietim, draugiem vai ģimenes locekļiem, kuri piekopj vegānu dzīvesveidu, noteikti tiks novērtēti augstāk par nevainojamu maltīti, ja vien uzdrīkstēšanās un mīlestība būs galvenā ēdiena sastāvdaļa.
Ja nu romāns ar vegānu ir beidzies, kā tas notika manā gadījumā, varu pačukstēt, ka dārzeņu bulgurā lieliski iederēsies arī tītara gaļas gabaliņi, bet teju maģisku to iespējams padarīt, pirms pasniegšanas pārkaisot rīvētu sieru. Lai garšīgi!
