Stirnu buks veselībai. Mēģinājums atkārtot skolu direktoriem un politiķiem, ka bērniem jāsporto katru dienu
3
Pēteris Apinis, ārsts
Vel pirms desmit gadiem, kad Rimants Liepiņš uzsāka savu taku skriešanas seriālu, es viņam prasīju – nu kas tev tās par distancēm – susuriņš, vāverīte, zaķītis, nu kur ir pelēkais vilks vismaz maratona garumā. Šobrīd pelēkais vilks ir septiņdesmit kilometru garš, bet šo rindu autoram šādi kilometri vairs nav pa spēkam. Tā nu Saulkrastu “Stirnu bukā” piedalījos distancē “karte Veselība – Zaķis”. Kāpēc Veselības karte? Tā ir tāda karte (ar citrona attēlu), kas ļauj ar uzkrātiem punktiem norēķināties jebkurā Mēness aptiekā, Centrālajā laboratorijā vai VCA poliklīnikās. Veselības karte ir vienkārša sistēma, kas ļauj gan profilaktiski, gan ārstnieciski rūpēties par savu veselību. Tieši distance “karte Veselība – Zaķis” vislabāk atbilst veselības jēdzienam vairumam pieaugušu cilvēki, jo 13 kilometrus noskriet nav pārlieku grūti – “Garmin Lūsis” Saulkrastos bija 29 kilometruus gara distance, ko iesācējam nudien nevajadzētu uzreiz sev pierādīt. Lai man veselības kartes distance neliktos pārlieku vienkārša Rimants Liepiņš divreiz to izveda jūras krastā un lika skriet pa grimstošu smilti.
Stāsts par tautas sportu Latvijā sākas ar pieciem pasākumiem:
- Roberta Elbakjana izlolotām “Gheto games”, kas piesaistījušas daudzus ielas jauniešus;
- Aigara Norda “Rimi Rīgas maratonu”, kas jau piedzīvojis pat transformāciju pasaules ielu skriešanas čempionātā;
- Henrija Freimaņa orientēšanās seriālu “Magnēts”;
- Rimanta Liepiņa “Stirnu buku”;
- Igo Japiņa šosejas un kalnu velomaratonus, “Vienības braucienu”.
Vēl ir itin daudz tautas sporta pasākumu, bet manuprāt līderi ir tieši šie. Aiz katra no šiem vīriem stāv izcila komanda, bet vismaz šobrīd tautas sportā nozīme ir līderiem. Tiesa Latvijā ir arī Tautas sporta asociācija, kura galvenokārt virza dažādu trenažieru tirdzniecību un cita veida peļņu no jēdziena “tautas sports”, bet šai asociācijai realitātē ar tautas sportu korelē tikai nosaukums.
Tautas sports Latvijā nozīmē izdevumus lielākoties no sava maciņa. Sacensību organizēšana ir dārgs prieks. Kā cilvēks, kas laiku pa laikam gan ar velosipēdu, gan skriešus piedalījies tautas sporta pasākumos Skandināvijā vai Vācijā, uzreiz jāteic – mūsu tautas sporta pasākumi ir lēti. Dalības maksu gan Latvijā, gan ārvalstīs mazina sponsori un pašvaldību atbalsts. Pašvaldības Latvijā ir tieši atbildīgas par tautas sportiskajām aktivitātēm, un mani allaž pārsteidz – kur tik pašvaldības nepamanās izšķiest naudu – visādu veidu centri, interešu klubi un jaunatnes interešu nami, kuru pienesums bērnu un senioru fiziskām aktivitātēm ir salīdzinoši – nekāds.
Šī raksta iemesls nebija paslavēt Rimantu Liepiņu par kārtējo labi noorganizēto pasākumu, kur 5000 dažāda vecuma ļaužu skriešus vai ar nūjām metās meža takās. Raksta mērķis bija izteikt izbrīnu par milzīgo jezgu, ko kaut kādi margināli ļaudis sacēla ap “Gheto games”, kas it kā radot pārliecīgu troksni, bet šis troksnis tad nu kaitējot veselībai. Kad godājams ārsts, reanimatologs Roberts Fūrmanis norādīja, ka tieši “Gheto games” nozīmē veselību un jaunatnes mobilizēšanu mācībām un veselībai, ārsts tika “noriets” ne tikai sociālos tīklos, bet arī nopietnos portālos. Mana piebilde šim “cepienam” ir – es lepojos, ka Latvijā ir Roberts Elbakjans ar lieliskām idejām, labām organizatora prasmēm un cilvēcīgu mīlestību pret sportotgribētājiem.
Otrs raksta iemesls bija daudz sāpīgāks, jo parādīja vispārnacionālo domāšanas tendenci. Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē diskusijā par nepieciešamību visiem bērniem piedalīties sporta nodarbībās, izcēlās tāds nolieguma vilnis no skolmeistarieņu puses, ka palika iespaids – Latvijas skolās skolotāju sapnis ir resni, mazkustīgi un pie soliem pielīmēti bērni. Pasākumu skatīju nejauši – telpā, kurā strādāju, kolēģe bija pieslēgusies Saeimas komisijas sēdei, un klausāmais bija apkaunojums Latvijas pedagoģijai.
Savuukārt apkaunojums Izglītības un zinātnes ministrijai ir “Sporto visa klase” administratīvo izdevumu svītrošana no budžeta. Tikai ministres padomnieks var iedomāties, ka viss notiek pats no sevis, ka pie šīs sportošanas kustības nekas nevienam nav darāms. Ja nekas nemainīsies, ja budžetā atbalsts netiks atrasts, rudenī šī kustība apstāsies. Bet “Sporto visa klase” nozīmēja, ka tiešām 5000 bērnu Latvijā sportoja ik dienas, pie kam – šo bērnu sekmes mācībās bija ievērojami labākas par tiem, kas nesportoja.
Vienīgā iespēja Latvijai kā valstij saglabāties nākotnē – nodrošināt iespēju sportot katram bērnam vismaz 1 stundu 7 reizes nedēļā
Es ienīstu Krišjāni Kariņu un Danielu Pavļutu kopš Covid–19 krīzes. Šie stulbeņi lēma aizliegt bērniem sportot, piesprieda mājsēdi, aizslēdza istabas sociālās palīdzības namos, iesprostojot vecus cilvēkus šaurā istabā, taču atvēra alkohola (un netieši arī tabakas) tirdzniecību internetā. Ja Kariņam būtu iespējas, viņš būtu Rīgas ielās ievedis tankus, lai tik neviens neuzdrošinās viņa noteiktos ierobežojumus pārkāpt. Latvija pateicoties absolūtam stulbumam ierobežojumos sasniedza augstāko mirstību no Covid–19 Eiropā. Atcerēsimies – bērnu sports Covid–19 laikā Skandināvijā tika ievērojami veicināts, bērnu sports bija atļauts gan Lietuvā, gan Igaunijā. Savukārt Kariņš aizliedza pat Rīgas maratonu, ko Aigars Nords bija piedāvājies rīkot ar atsevišķu startu. Kariņa pavēles lika policistiem uz ielas ķerstīt sportotājus nevis bērnus – smēķētājus.
Rezultāts Latvijā šobrīd ir – 32% bērnu, kas beidz skolu, ir ar lieko svaru vai pat ar nopietnu aptaukošanos. Vairums no tiem, kam mājsēde liedza nodarboties ar sportu, sportā vairs neatgriezās. Vismaz puse no puišiem, kas vēlas dienēt armijā vai mācīties militārās mācību iestādēs nespēj izpildīt nekādus normatīvus (nespēj noskriet 5 kilometrus, kur nu vēl “Stirnu buka” “Veselības kartes – Zaķa” distances 13 kilometrus pa kāpām un jūras krasta smiltīm). Un tomēr – lielākā problēma ir tā, ka meitenēm ar lieko svaru bez medicīniskās apaugļošanas būs neiespējami ieņemt bērnus un dzemdēt, bet puišiem – sniegt viņām veselīgus, kustīgus spermatozoīdus. Vienkāršoti – Kariņš un Pavļuts panāca, ka vismaz 20% Latvijas jauniešu nepiedalīsies Latvijas ataudzē. Tas kā ķirsītis pie mūsu traģiskās demogrāfijas.
Nezinu – kā lai izskaidro Latvijas skolotājām, ka sporta nodarbības palielina bērna spējas mācīties. Tā ir taisnība – sporta nodarbības uzlabo sekmes un kognitīvās spējas. Es neticu, ka labas kognitīvās spējas un pedagoga spējas ir skolotājai, kurai no liekā svara ir hipoksija, aizdusa un ienaids pret sporta nodarbībām. Es labi zinu, ka ministre, bērnu ārste Anda Čakša labi saprot sporta stundu nozīmi, taču vēl līdz šim neko pozitīvu šajā jomā nav panākusi. Tieši otrādi – vairums skolu Latvijā ir samazinājušas sporta stundu skaitu uz militārās apmācības rēķina. Militārās mācības programma ir tik trula, ka atgādina padomju laikus, vienīgās kustības šajā priekšmetā ir ierindas mācība un pastaiga ar kompasu pa skolas pagalmu. Andai Čakšai apkārt spieto bariņš skolu direktoru, kas vaimanā, ka nedrīkst palielināt sporta stundu skaitu skolā, jo jau tāpat bērniem esot pārlieku liela slodze; bet citas raud, ka sporta zāles esot aizņemtas ar visādiem pulciņiem un sporta skolu audzēkņiem, tādēļ skolas bērniem vietas nepietiekot. Vārdu sakot – daudzu skolu vadības vaid un prasa bērnus iesprostot klasē.
Publiskajā telpā nerunā un neklausās, ka fiziskās audzināšanas stundas (kā sauca senāk) vai sporta nodarbības ļoti palīdz bērniem uzlabot sekmes, īpaši uzlabo kognitīvās spējas, vienlaikus samazina smēķēšanu, alkohola vai narkotisko vielu lietošanu, un uzlabo bērnu psihisko veselību, ko drausmīgi ietekmēja mājsēde. Sporta nodarbībām nebūt nevajadzētu notikt tikai sporta zālē. Vairāk nodarbību būtu jāveic ārā – mežā, parkā, uz riteņbraucēju celiņa, slēpošanas trasē. Somijā un Norvēģijā katram skolēnam vismaz 2 stundas nedēļā ir sporta stundas ārā – jebkuros laika apstākļos. Mēs tagad ar skaudību varam paraudzīties ne tikai uz skandināvu bērnu veselības rādītājiem, bet arī globālajiem lielā sporta sasniegumiem, un kas būtiski – skandināvu militāro speciālistu fizisko formu.
Tas, ka Latvijas skolnieku prasmes un zināšanas starptautiskā vērtējumā samazinās, lielā mērā ir Kariņa mājsēdes un Valsts Izglītības satura centra esošās un iepriekšējās vadības bezcerīgās pārbirokrātizētās mazspējas rezultāts.
Rimi Rīgas maratons nenozīmē tikai 42 kilometrus un 195 metrus 19 maijā. Tā ir gatavošanās, kad katru nedēļu simtiem cilvēku skrien garākus vai īsākus gabalus, lai īstajā brīdī varētu maratonu vai pusmaratonu pieveikt. Tieši par šo gatavošanos, par treniņiem, par skaidrojumiem, par ļaužu piesaisti Rīgas maratons ir Latvijas izcilība.
Pierādīts fakts, ko cenšos atkārtot katrā publikācijā – sports visa mūža garumā ir veselības pamats
Cilvēka veselība un veselības pratība nav tikai Veselības ministra iegriba vai rindiņa veicamo uzdevumu sarakstā. Par cilvēku veselību atbildīga ir visa valdība.
Veselības pamatus, kā arī veselības zinības un pratību bērnam māca Izglītības ministrijas paspārnē, par darba nespējas lapu slimības gadījumā un invaliditātes pabalstiem rūpējas Labklājības ministrijas padotības iestādes, tabakas un alkohola akcīzes cenas (ne)ceļ Finanšu ministrija, bet cilvēku glābšanu veic (un nereti pirmo palīdzību sniedz) Iekšlietu ministrijas speciālisti. Aizsardzības ministrijai vajadzētu turēt rūpi par medikamentu un pārsienamā materiāla rezervēm iespējama militāra konflikta gadījumam, Ekonomikas ministrijai – par nacionālajiem farmācijas uzņēmumiem, bet Zemkopības ministrijai – par veselīgu uzturu, uzturbagātinātājiem un dzīvnieku veselību, kas patiesībā ir arī rūpes par antibakteriālo rezistenci un zoonožu ierobežošanu. Pasaules Veselības organizācija šo pasākumu kompleksu sauc par „Veselību visās politikās”.
Šaurākā mērā arī par sportošanu un kustībām atbildīgai būtu jābūt visai valdībai. Tiesa, valdība sportošanu nereti saprot kā miljoni rallijam vai olimpiskajām atlases sacensībām, kur Latvijas iedzīvotājiem tiek tikai skatītāju rindas, alus vai televizora ekrāns. Valsts nauda būtu tērējama pirmkārt bērnu sportam, bet, otrkārt, tautas sportam. Valsts galvenajai programmai vajadzētu saukties „kustības un sports visa mūža garumā”. Par kustībām vienlīdz atbildīga ir kā Izglītības ministrija, tā Veselības, Labklājības, Finanšu ministrija, pašvaldības, nevalstiskas organizācijas kā Olimpiskā komiteja, Paralimpiskā komiteja un Latvijas Sporta Federāciju padome, sporta veidu federācijas utt. Domāju, ka publiskās neveiksmes ar reputāciju un apvienošanos Olimpiskai komitejai ar Latvijas Sporta federāciju padomi saistās tieši ar nevēlēšanos iesaistīties bērnu, jaunatnes un tautas sportā, nevis tikai pārdalīt naudu augstas meistarības sportam.
Šobrīd, kad valstij ir reāls apdraudējums, kad ir ieviests obligātais militārais dienests, nav būtiskāka uzdevuma kā visus Latvijas iedzīvotājus pievērst sportam un fiziskām aktivitātēm.
Cilvēks ir radīts kustībai, bet nav kustībai motivēts
Cik sensenos laikos cilvēkam dabiski bija kustēties, tik mūsdienu cilvēkam – sēdēt pie datora vai televizora. Eiropā gandrīz divas trešdaļas pieaugušo ir fiziski neaktīvi un aktivitātes līmenis turpina kristies. Ne tikai Latvijā, bet visā Austrumeiropā un daudzviet pasaulē bērni kļūst arvien mazkustīgāki, īpaši nabadzīgajos rajonos. Laiks un resursi, kas veltīti fiziskās kultūras izglītībai, arvien samazinās. “Nekas tā nesagrauj cilvēku kā ilgstoša fiziska bezdarbība,” tā rakstīja Aristotelis. Mans kolēģis Andrejs Ērglis allaž atgādina, ka nevienam meža zvēram nav tik augsts holesterīna līmenis kā cilvēkam, jo zvērs kustas, cilvēks – sēž un pārmēru ēd.
Cilvēkam kopš sendienām ieprogrammēta laba apetīte – ēst vairāk nekā vajadzīgs
Mūsu sencim šī apetīte bija vajadzīga, lai uzkrātu rezerves nākamajām dienām, kad barību neizdosies atrast vai nomedīt. Mūsdienu cilvēks allaž apēd par daudz, un vienīgi kustības var šo kaloriju pārpalikumu nodedzināt. Kustības un sports ir vienīgais arguments pret vēdera un dibena tauku polsteri.
Latviešiem senāk svētki bija cikliski pieēšanās gadījumi uz nepilnvērtīga ikdienas uztura fona. Latvieši svinēja Ziemassvētkus, Jāņus, Lieldienas, Mārtiņus, Meteņus, Annas, Miķeļus, radības, kāzas, bēres un citus jautrus kopāsanākšanas brīžus. Šajās reizēs kāva kādu lopu un visi kārtīgi paēda. Ledusskapja nebija, kur gaļu ilgākam laikam saglabāt. Mūsdienās cilvēks ikdienas paēd labi, bet joprojām pārēdas svētkos. Viss pārēstais saglabājas kā tauku rezerve resnā vēderā vai sēžamvietā. Neapēstais krājas ledusskapī.
Kustības un ēšana nosaka ķermeņa svaru. Attiecību mēs saucam par kaloriju bilanci. Parasti šī bilance norāda, cik kaloriju par daudz uzņemts un cik tauki nogulsnēsies vēdera priekšējā sienā, uz dibena vai (holesterīna veidā) asinsvadu iekšējās sieniņās. Katram cilvēkam ir savs fiziskās aktivitātes līmenis, pie kura viņš svarā vairs nepieņemas – lieko kalorāžu izvada caur resno zarnu. Ir pieņemts uzskatīt, ka šāds kustību apjoms ir 15000 soļu dienā ar noteikumu, ka vismaz daļa no šiem soļiem veikta tik ātri, ka izraisa svīšanu. Velobraukšana ir vieglāka par skriešanu – ar velosipēdu mums nāktos ikdienu nobraukt četrdesmit kilometru.
Svarā krišanās tikai ar ēšanas samazināšanu ir absurda. Badojoties organisms sākotnēji noārda muskulatūru, kā rezultātā ievērojami samazinās vielmaiņa. Svara regulācijai proporcionāli jāsamazina pārmēru ēšana un jāpalielina sporta apjoms.
Kustības cilvēkam vajadzīgas vielmaiņai, stājai, garīgai veselībai
Kustības ir dziedzeris, kas strādā pret metabolo sindromu. Kustības uzlabo imūnsistēmu, samazina saslimstību ar elpošanas, gremošanas slimībām, bet – kas būtiski – samazina krūšu vēža un resnās zarnas vēža iespēju. Un tas ir ar ļoti nopietniem pētījumiem pierādīts.
Kustības veido muskulatūru, bet muskulatūra veido stāju. Tikai trenēta muguras muskulatūra ļauj mugurkaulājam būt stingram un atslogo starpskriemeļu disku funkcijas.
Kustības ir dvēseles zāles. Kustoties cilvēks uzlabo smadzeņu vielmaiņu, ietekmē hormonālo sistēmu. Tas rada labu noskaņu un pašsajūtu.
Sports un kustības attālina vecumu. Sports visos vecumos ir sports nevis fizkultūra.
Vecākam cilvēkam nav jāsacenšas ar jaunajiem, bet gan ar sava vecuma un savas sagatavotības cilvēkiem. Es visiem iesaku sākt ar orientēšanās “Magnētu” – Jūs aizbrauksiet uz mežu, saņemsiet karti ar tādu distanci, kas ir tieši Jūsu vecumam un fiziskajai sagatavotībai derīga. Spēsiet – skriesiet, pret kalnu – mierīgi kāpsiet. Sūna ir labākais amortizators kājām, pa sūnu var skriet arī cilvēki ar ievērojami palielinātu svaru. Ieskatieties www.magnets.lv., bet vēl labāk – orientēšanās federācijas mājas lapā, kur var atrast šādas sacensības visos Latvijas novados.
Kustības un sports rada laimes izjūtu tikai tiem, kas paši sacensībās piedalās. Sportistiem izdalās virkne ķīmiski aktīvu vielu, kas ietekmē smadzeņu darbību. Intensīva slodze (tāda ir arī seksa laikā) izdala endorfīnus, kas atstāj uz smadzenēm morfīnam līdzīgu iedarbi. Tie, kas sporta sacensībās piedalās siltajās čībās pie televizora, pozitīvās emocijas lielākoties spiesti iegūt ar alkohola strapniecību.
Katrs noskriets, noslēpots vai nopeldēts kilometrs attālina slimības un nāvi. Gauži vienkārši – Latvijas veselības aprūpe visvairāk cieš, bet pacienti visbiežāk mirst no sirds un asinsvadu slimībām, treniņi šīs slimības atceļ. Cilvēks ir tik vecs, cik veci ir viņa asinsvadi. Asinsvadu novecošanos var aizkavēt regulāras kustības un vingrošana. Vislabākās zāles pret asinsvadu novecošanu ir skriešana, peldēšana, riteņbraukšana, slēpošana un citi cikliskie sporta veidi.
Kustības attālina depresiju, demenci, osteoporozi, epilepsiju, sirds asinsvadu, elpošanas ceļu slimības, tātad arī nāvi. Fizisko aktivitāšu trūkums ir viens no galvenajiem patstāvīgiem riska faktoriem hronisku neinfekcijas slimību attīstībā, kas izraisa turpat vai trešdaļu nāves gadījumu Eiropā. Ilgstoša mazkustība ir viens no būtiskiem cēloņiem, kas izraisa organisma priekšlaicīgu novecošanos. Tā savukārt ir cieši saistīta ar asinsrites sistēmas novecošanos. Latvijas unikālie mirstības rādītāji Covid–19 pandēmijas laikā (daudzās vecuma grupās – augstākie Eiropā) bija saistīti ar mazkustību sociālās palīdzības namos. Tika aizslēgtas durvis, veciem ļaudīm tika ļauts tikai pārvietoties no gultas līdz tualetei un atpakaļ. Ar šādu kustību režīmu jebkurš vīruss kļūst nāvējošs, bet to, ka vīrusu sociālās palīdzības dienesta slikti apmaksātie darbinieki uz iestādi atnesīs, bija taču skaidrs jau pandēmijas sākumā. Tieši nerūpēšanās par hroniskiem slimniekiem un viņu fiziskām aktivitātēm, režīmu un zāļu līdzestīgu lietošanu radīja augsto mirstību no Covid–19 Latvijā.
Sports un kustības ir ārstniecības līdzeklis
- gadsimtā, kā arī lielāko 20. gadsimta daļu kustību trūkums netika atzīts par slimības riska faktoru. Vēl vairāk – aktīvas kustības tika atzītas par ārstniecību traucējošu aspektu. Ārstējot gandrīz jebkuru slimību sākotnēji tika norādīts – gultas režīms. 20. gadsimta beigās ar pētījumiem tika pierādīts pretējais – jebkuras slimības ārstēšanā vajag izmantot vingrošanu, intensīvas kustības un pat sportu. Tā docenta Viestura Šiliņa pētījumi par optimālu astmas ārstēšanas papildlīdzekli noteica alpīnismu. Profesors Andrejs Ērglis savus infarkta slimniekus jau otrajā dienā ceļ no gultas un liek nodarboties ar speciālu ārstniecisku fizkultūru. Latvijā pēdējā laikā ļoti attīstījusies agrīna dažādu slimību rehabilitācija ar fiziskām aktivitātēm.
Nedaudz kustību ir labāk nekā nemaz kustību. Kustība veselībai nenozīmē tikai sporta laukumu, bet arī iešanu pa trepēm, piecdesmit noskrietie soļi līdz trolejbusam, dārza darbi, bet īpaši nozīmīgs ir velobrauciens no mājām uz darbu un atpakaļ. Taukus ķermenis dedzina nost sākot no pirmās kustības minūtes.
Pirmais uzstādījums katram – kustēties katru dienu, vismaz 30 minūtes
Veselībai adekvāts treniņu apjoms ir trenētis katru dienu ne mazāk kā 30 minūtes ar intensitāti – līdz intensīvai svīšanai vai ar pulsa frekvenci 120–150 reizēm minūtē. Iesildīšanos, atsildīšanos un staipīšanos nerēķina šajās 30 minūtēs.
Sports sākas ar svīšanu. Tiklīdz mūsu fiziskā slodze sasniedz svīšanu, asinsrite ievērojami uzlabojas. Svīstot, caur ādu izdalas daudz šlagvielu un toksīnu, ar kuru vecumā nereti netiek galā nieres.
Kas būtu labākais treniņš ar ko sākt? Kardiologi iesaka speciālu sirds fitnesu. Vecāka gadagājuma cilvēku sporta pamatprincipi ir nodarboties ar izturības treniņiem. Izturības treniņš nozīmē ilgāka skriešana, slēpošana, riteņbraukšana vai peldēšana. Bet tikpat labi – dejas. Izturības treniņš ekonomizē sirds asinsrites sistēmas darbību, samazina miera stāvokļa sirdsdarbības frekvenci, kā arī ar laiku – sirdsdarbības frekvenci analogas slodzes gadījumā. Saviem pacientiem, kam ir pārlieku liels svars, es lūdzu sākt ar fizioterapeita apmeklējumu divas reizes nedēļā, jo fizioterapeits iemāca sākt kustības ar iegurņa, muguras, vēdera, sānu un plecu joslas muskuļu treniņu.
Jānodarbojas ar to sporta veidu, kas pašam rada prieku. Lai pilnībā atbrīvotu ikdienas spriedzes nomāktās smadzenes, labi spēlēt sporta spēles. Spēlējot basketbolu vai hokeju, cilvēks pilnībā iekļaujas spēlē, aizmirst savus ikdienas rūpestus, sakārto savu psihi un sagatavo to nākamajiem darbiem. Diemžēl lielākai daļai no sporta spēļu ir visai vienveidīgas kustības. Pirms sporta spēļu izmantošanas kā veselību veicinošu līdzekli būtu nopietni jāiesildās un jāizstaipa saites. To vajadzētu apgūt pie speciālista. Ja vecāka gadagājuma cilvēki pirms basketbola spēles neiesildās un neizstaipās, rezultāts ir sastieptas ceļu locītavas saites un samežģītas potītes, traumatologa – ortopēda apmeklējums.
Nodarbības ar sportu amatieru līmenī neprasa speciālu ēšanu
Tautas sportistiem nevajag lietot speciālus sporta dzērienus un pulverus. Tie lielākoties ir paredzēti kā līdzeklis sportotāja naudas piesaistei. Tomēr sportošanas laikā ir labi daudz lietot izotonisko dzērienu.
Sports bez ūdens nav iespējams. Sportošanai es ieteiktu vadīties pēc šādas shēmas– 400 – 600 ml 2 stundas pirms treniņa, 150 – 200 ml īsi pirms treniņa, 100 – 150 ml, katras 20 minūtes treniņa laikā.
Vecāka gadagājuma cilvēku sports ir nācijas veselības pamats
Kā ļoti nozīmīga atziņa pasaules medicīnā ir vecāka gadagājuma cilvēku fiziskā kultūra un sports kā ļoti nozīmīgs veselības un slimību prevencijas arguments. Sports, nevis vienkārši fiziskās kustības. Katram jāsacenšas ar saviem vienaudžiem, nevis ar jaunākiem profesionāliem sportistiem. Katrās sacensībās – vai tas būtu maratonskriešana vai skrituļošana apkārt Māras dīķim, jāapbalvo būtu visu vecuma grupu uzvarētāji – gan bērni, gan viņu mammas, gan seniori.
Izcila iespēja katru dienu sportot – Lieldienas
Četras brīvdienas ir izcila iespēja sportot visiem, sportot ģimenēm, sportot savā vecuma un meistarības grupā. Es novēlu visiem sportiskas Lieldienas, kas nozīmē labu noskaņu, nepierīties, sportot katru dienu! Labs pārgājiens arī ir labs sporta pasākums.
