Kāpēc 60. un 70. gadu bērni izauga stiprāki: psihologu atbilde pārsteigs mūsdienu vecākus 0
Pētnieki arvien biežāk apšauba populāro uzskatu, ka bērni, kas uzauguši 20. gadsimta 60. un 70. gados, bija emocionāli noturīgāki tikai labākas audzināšanas dēļ. Tagad tiek norādīts, ka viņu spēja tikt galā ar stresu un dzīves izaicinājumiem varētu būt veidojusies arī tāpēc, ka bērnība bija ievērojami mazāk kontrolēta – tad bija vairāk brīvības, jā, arī vairāk risku un vairāk ikdienas, kas “pašiem ar sevi jātiek galā” situāciju.
Tolaik bērni bieži devās ārā ar norunu būt mājās līdz vakariņām, brauca ar velosipēdiem prom no mājām, paši risināja konfliktus un garlaicību aizpildīja ar pašu izdomātām spēlēm. Mūsdienās bērnība bieži ir daudz uzraudzītāka – ar iespēju jebkurā brīdī pārbaudīt bērna atrašanās vietu telefonā un ar vecāku pastāvīgu iesaisti ikdienas situācijās.
Jauns pētījumu apkopojums, par kuru vētīts vietnē Ecoticias.com, jeb meta-analīze atkal aktualizē diskusiju par to, vai mūsdienu bērnība nav kļuvusi pārāk “vadīta”. Pētnieki secinājuši, ka
pārlieku kontrolējoša un aizsargājoša audzināšana ir saistīta ar nedaudz augstāku trauksmes un depresijas līmeni jauniešiem vēlākā vecumā.
Lai gan tas nepierāda tiešu cēloņsakarību, tas norāda uz iespējamu risku – pastāvīga bērna “glābšana” var apgrūtināt viņa spēju attīstīt iekšējo noturību.
Rezultāti parādīja konsekventu saistību starp pārlieku aktīvu vecāku iejaukšanos un tādiem iekšējiem emocionāliem simptomiem kā trauksme, depresīvas sajūtas un sociālā noslēgšanās. Pārlieku kontrolējoša audzināšana nenozīmē iesaistītus vecākus vispārīgā nozīmē. Tā drīzāk ir pastāvīga iejaukšanās pat mazās situācijās –
piemēram, konflikti draugu lokā tiek risināti bērnu vietā, tiek laboti bērna rakstīti ziņojumi vai vecāki iejaucas skolā pat nelielās disciplinārās situācijās.
Šajā kontekstā arvien biežāk tiek izcelta pašregulācijas prasme – spēja pašam tikt galā ar emocijām un uzvedību, nepaļaujoties uz to, ka kāds cits to atrisinās. Tā parādās ikdienas situācijās, piemēram, spējā nomierināties pēc konflikta, saglabāt mieru stresā vai pieņemt neērtas situācijas bez cerības par tūlītēju ārēju iejaukšanos.
Pētnieki uzsver, ka šī prasme neveidojas teorijā, bet praksē – bērnam ir jāizjūt nelielas grūtības, jāpieļauj kļūdas un pašam jāatrod risinājumi, pieaugušajiem esot vienkārši klātesošiem. Brīvās spēles nozīme šajā procesā tiek īpaši izcelta.
Pētījumi rāda, ka bērni, kuri agrā bērnībā vairāk laika pavada nestrukturētās aktivitātēs, vēlāk uzrāda labāku pašregulāciju.
Tiek pētīta arī tā sauktā “riskantā spēle” – piemēram, kāpšana, fiziskas rotaļas vai pat neliela attālināšanās no pieaugušo uzraudzības. Lai gan šāda veida aktivitātes rada nelielu risku, tās palīdz bērniem attīstīt spēju izvērtēt situācijas un pieņemt lēmumus.
Vienlaikus pētnieki norāda, ka mūsdienu bērnības izmaiņas nav saistītas tikai ar audzināšanu. Lielu lomu spēlē arī vide – īpaši satiksmes drošība, kas bieži ierobežo bērnu patstāvīgu pārvietošanos. Daudzi vecāki bērnus neļauj brīvi doties ārā tieši satiksmes un drošības risku dēļ.
Skolas un institūcijas arī biežāk strādā uz risku mazināšanu, nevis brīvās spēles veicināšanu, kas vēl vairāk samazina iespējas bērniem mācīties caur pieredzi.
Tomēr pētnieki uzsver, ka tas nenozīmē, ka bērnus vajadzētu atstāt novārtā. Runa drīzāk ir par līdzsvaru – dot bērniem vecumam atbilstošu brīvību pieņemt nelielus lēmumus, risināt problēmas un piedzīvot frustrāciju, kas ilgtermiņā palīdz attīstīt noturību.
