Foto – Karīna Miezāja

Nierakmeņus labāk skaldīt vai operēt? 0

“Manam vīram atklāja nierakmeņus, un ārsts piedāvāja veikt operāciju. Viņam tie īpaši netraucē – varbūt tomēr var iztikt bez ķirurģiskas iejaukšanās? Vai tad mūsdienās nav iespējama modernāka un slimniekam vieglāka ārstēšana, piemēram, lietojot zāles vai akmeņus saskaldot?” Maija Zālīte Valkā

Reklāma
Reklāma
“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa.” Vai varētu aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri? 400
TV24
Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 88
Viedoklis
Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 65
Lasīt citas ziņas

Nierakmeņu ārstēšanas veids atkarīgs no to atrašanās vietas, lieluma, ķīmiskā sastāva, blīvuma, vai tie redzami rentgenā, kā arī no slimnieka veselības stāvokļa.

Lai izvēlētos vispiemērotāko metodi, svarīgi noteikt precīzu diagnozi. Nierakmeņus var atklāt ultrasonoskopijā, taču bieži vien nepieciešami papildu izmeklējumi, lai gūtu vairāk informācijas. Viena no informatīvākajām metodēm ir datortomogrāfija.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Nierakmeņi jāārstē arī tad, ja nerada izteiktas sūdzības, jo parasti tie ar laiku aug lielāki, apgrūtina nieru darbību un palielina slimības akūtas saasināšanās iespēju,” uzsver “Uroklīnikas” urologs Armands Bāliņš.

Nelielus eksemplārus (līdz 5 milimetriem diametrā) var tikai novērot, cenšoties panākt, lai tie neaug lielāki, ievērojot atbilstošu diētu, uzņemot pietiekami daudz šķidruma un periodiski veicot izmeklējumus.

Akmeņi saskaldīti. Uz pārbaudi!

Nierakmeņus operē ne tikai vaļēji, tos iespējams arī saskaldīt. Jau viduslaikos šim nolūkam tika radīti primitīvi instrumenti, kas laika gaitā ir krietni pilnveidojušies. Pirmo akmens skaldīšanu, izmantojot elektrošoku, veica Rīgā pagājušā gadsimta 60. gados, bet revolūcija to ārstēšanā notika pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, kad radās iespēja to darīt no ārpuses. Tehniski litotripsiju varētu salīdzināt ar cunami viļņa veidošanu ārpus cilvēka slapjā vidē, kas pāriet uz viņa organismu un koncentrējas akmenī.

Šīs metodes komplikācija ir nelieli asins izplūdumi zem ādas un nierēs, taču nopietni sarežģījumi rodas tikai vienam pacientam no tūkstoša. Manipulācija notiek virspusējā narkozē – nevis tāpēc, ka ir sāpīga, bet lai pacients 40 minūtes līdz stundu ilgās procedūras laikā mierīgi gulētu. Pēc saskaldīšanas akmeņu paliekas līdz divu mēnešu laikā tiek izvadītas ar urīnu. Sāpes, kas mēdz tad rasties, var novērst ar medikamentiem.

Lielus akmeņus nevar saskaldīt vienā reizē. Turklāt tas ir slimniekam nepatīkami un grūti, jo veidojas daudz šķembu un smilšu. Nereti ik pēc pāris mēnešiem jāveic atkārtota procedūra, un ārstēšana var ieilgt līdz pat gadam.

Reklāma
Reklāma

Šī metode nav izmantojama grūtniecēm un cilvēkiem, kuriem ir asins recēšanas traucējumi, jo tad var izveidoties lieli asinsizplūdumi.

“Līdz pilnīgai slimības izārstēšanai ir svarīgi ierasties uz pārbaudēm,” uzsver Armands Bāliņš. Diemžēl dažkārt pacients, kuram saskaldīti nierakmeņi, juzdamies labi, atnāk pie urologa nevis pēc diviem mēnešiem, kā būtu nepieciešams, bet pēc pāris gadiem, kad izrādās, ka situācija ir ievērojami pasliktinājusies, jo pēc skaldīšanas no viena akmeņa izveidojušies daudzi maziņi, kas nav izvadīti no organisma un ir intensīvi auguši.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.