Trīce – vai tiešām Pārkinsons? Kādi ir šīs slimības simptomi 6
Regīna Olševska, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
Pārkinsona slimība ir progresējoša centrālās nervu sistēmas saslimšana, kuras pamatā ir nervu šūnu neironu darbības traucējumi un bojāeja, kas ietekmē cilvēka spēju kontrolēt sava ķermeņa kustības.
Slimībai raksturīgs vairāku simptomu kopums – ne tikai trīce, bet arī kustību lēnīgums, paaugstināts muskuļu tonuss un nestabilitāte. Tomēr roku, galvas vai citu ķermeņa daļu trīcei var būt arī citi cēloņi, ne tikai šī neirodeģeneratīvā saslimšana.
Neatgriezeniski bojājumi
Neiroloģe Inese Irbe stāsta, ka cilvēkiem, kuriem ir Pārkinsona slimība, tie galvas smadzeņu neironi, kuri ražo dopamīnu – vielu, kas nepieciešama, lai cilvēks varētu brīvi, plastiski, ātri kustēties, pakāpeniski aiziet bojā, izraisot neatgriezeniskus traucējumus. Diemžēl slimības simptomi parādās tikai tad, kad gandrīz divas trešdaļas neironu jau zuduši.
Pārkinsona slimības izraisītā trīce galvenokārt sākas pēc 60 gadu vecuma.
Tā pastiprinās miera stāvoklī, bet kustoties var samazināties vai pat izzust. Bez roku, galvas un citu ķermeņa daļu trīces Pārkinsona slimībai raksturīgs arī ķermeņa stīvums, samazināta kustību amplitūda, koordinācijas un gaitas traucējumi, kuru dēļ pacients pārvietojas salīcis, sīkiem, šļūcošiem solīšiem, savukārt rīšanas traucējumi izraisa pastiprinātu siekalu izdalīšanos.
Dažādiem pacientiem Pārkinsona slimība var izpausties atšķirīgi, piemēram, kādam pirmais simptoms var būt trīce, citam – līdzsvara vai kādi citi traucējumi.
Lielai daļai šīs slimības pacientu vispirms parādās ožas zudums, kuru cilvēks parasti nesaista ar nopietnu saslimšanu. Neiroloģe uzskaita virkni citu nespecifisku simptomu, piemēram, asinsspiediena pazemināšanās, strauji pieceļoties kājās (ortodontiska hipertensija), miega, urinācijas vai vēdera izejas traucējumi.
Roku un citu ķermeņa daļu trīce var parādīties arī pēc smagas galvas traumas, insulta vai slimojot ar multiplo sklerozi, tāpēc diagnozes noteikšanai nepieciešama rūpīga, mērķtiecīga pacienta izmeklēšana un iztaujāšana par slimības simptomiem un to raksturu. Piemēram, vai trīce ir vienpusēja vai abpusēja, kāda ir tās amplitūda, kas to pastiprina vai samazina. Neirologs pārbauda arī pacienta muskuļu spēku, jušanu, kustību ātrumu un amplitūdu, līdzsvaru, kustību koordināciju, gaitu. Nepieciešamības gadījumā pacients tiek nosūtīts uz padziļinātu izmeklēšanu, piemēram, galvas smadzeņu datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi.
Inese Irbe skaidro, ka Pārkinsona slimību nevar izārstēt, tomēr tās izraisītos simptomus iespējams kontrolēt ar dažādām terapijas metodēm, piemēram, agrīnajam slimības posmam raksturīgās trīces intensitāti var efektīvi mazināt ar medikamentiem, bet ar ārstniecisko vingrošanu trenēt koordināciju un muskuļu kontroli. Ja trīce ļoti izteikta, reizēm tiek izmantotas ķirurģiskas metodes, piemēram, dziļā smadzeņu stimulācija, kad operācijas laikā pacienta galvas smadzenēs tiek ievietots elektrods. Tas tiek pievienots zemādas stimulatoram, kurš sūta signālus smadzeņu dziļajām struktūrām, kas atbild par kustībām.
Satraukums, pārpūle, alkohols
Trīce jeb tremors ir nekontrolējamas, cilvēka gribai nepakļautas, ritmiskas muskuļu kustības, kas skar vienu vai vairākas ķermeņa daļas.
Visbiežāk tās ir plaukstas, taču trīce var izpausties arī sejā, kājās. Fizioloģiskā trīce var būt pilnīgi veselam cilvēkam, kad viņš jūt fizisku pārgurumu, ir sadzēries pārāk daudz kafijas vai viņam salst. Pastiprināta fizioloģiskā trīce var būt reakcija uz noteiktu medikamentu vai alkoholisko dzērienu lietošanu vai, piemēram, hipoglikēmiju, kad asinīs strauji pazeminās glikozes līmenis.
Šāda trīce pāriet pati no sevis, tiklīdz cēlonis tiek novērsts, piemēram, muskuļi atpūšas pēc smagas fiziskas slodzes vai cilvēks apēd kaut ko saldu. Inese Irbe norāda, ka arī spēcīgas emocijas, stress var izraisīt trīci – tā saukto psihogēno tremoru, kam raksturīgs pēkšņs sākums un tikpat straujas beigas, kad satraukumu un pārdzīvojumus raisošā situācija ir beigusies.
Trīce var parādīties jebkurā vecumā, piemēram, fizioloģiskā trīce var izpausties jau bērnībā, bet patoloģisko jeb kādas slimības izraisītu trīci visbiežāk novēro pēc 40 gadu vecuma.
“Dažas trīces formas mēdz būt iedzimtas, piemēram, labdabīgais esenciālais tremors, kas skar rokas, kājas vai arī visu ķermeni un var izraisīt nelielus gaitas traucējumus. Trīci pastiprina saasinātas emocijas, stress vai fizisks izsīkums,” stāsta neiroloģe. Saskaņā ar pētījumiem arī daļa Pārkinsona slimības pacientu, kuriem simptomi parādās jau pirms 20 gadu vecuma, to ir ģenētiski pārmantojuši.
Trīces ārstēšanas metode atkarīga no tās veida un cēloņa. Dažos gadījumos atliek vienīgi nomierināties, bet citos jālieto ārsta izrakstītie medikamenti vai jāapmeklē ārstnieciskā vingrošana.
Fakti par Pārkinsona slimību
• Novecošana tiek uzskatīta par riska faktoru slimības attīstībā. 60–65 gadu vecumā ar to slimo mazāk par 1%, pēc 85 gadu vecuma – jau 5% iedzīvotāju.
• Vīrieši slimo 1,5 reizes biežāk nekā sievietes.
• 5–10% pacientu ģimenē jau bijuši saslimšanas gadījumi. Ja kāds asinsradinieks ir slimojis, saslimšanas risks palielinās 3–4,5 reizes.
• Trīce miera stāvoklī ir ap 70%, ožas traucējumi – 80–90% pacientu.
• Aromātu sajušanas un atpazīšanas grūtības var parādīties trīs četrus gadus pirms trīces un citu motoro simptomu parādīšanās.
• Lielai daļai pacientu attīstās miega traucējumi un hroniskas sāpes.
Avots: Pārkinsona slimības un Pārkinsona-plus sindromu klīniskās vadlīnijas
